No ķīmijas viedokļa aminoskābe ir jebkura molekula, kas satur gan
karboksilgrupu (-COOH), gan aminogrupu (-NH2).
Bioķīmijā parasti šādi tiek apzīmētas α-aminoskābes – tās aminoskābes,
kurām gan aminogrupa, gan karboskilgrupa ir pievienotas pie viena
oglekļa atoma.
α-aminoskābes vispārīgā
struktūrformula
Attēls no Wikipedia
Par standarta jeb proteinogēnajām aminoskābēm sauc tās 20 aminoskābes,
kuras kodē standarta ģenētiskais kods. Visām šīm aminoskābēm, izņemot
glicīnu, piemīt stereoizomērija – tās var būt divās formās, kas ir
viena otras spoguļattēli un tās nevar pagriezt tā, lai tās sakristu.
Dabiski sastopamajos proteīnos visas ietilpstošās aminoskābes ir tikai
viena veida – L-stereoizomēri.
Aminoskābes viena no otras atšķiras ar sānu ķēdēm, jeb R grupām, kurām
ir dažāds lielums, struktūra, lādiņš un citas īpašības. Pēc R grupas
aminoskābes klasificē 5 grupās:
nepolāras, alifātiskas (glicīns, alanīns, valīns, leicīns,
izoleicīns, prolīns un metionīns)
aromātiskas (fenilalanīns, tirozīns un triptofāns)
polāras grupas bez lādiņa (serīns, treonīns, cisteīns, asparagīns
un glutamīns)
pozitīvi lādētas (lizīns, arginīns un histidīns)
negatīvi lādētas (asparagīnskābe un glutamīnskābe)
20 standarta aminoskābes.
Karboksilgrupa attēlota zaļā krāsā, aminogrupa zilā krāsā, bet sānu
gripa - brūnā.
Attēls no Wikipedia
Tomēr organismos ir sastopamas vairāk par šīm 20 standarta aminoskābēm.
Piemēram, ir zināms, ka dažos organismos DNS var kodēt vismaz 2
nestandarta aminoskābes – selenocisteīnu un pirolizīnu. Citas
aminoskābes tiek izmainītas pēc tam, kad tās jau ir iesaistītas
proteīna sastāvā – to sauc par pēctranslācijas modificēšanu. Piemēram,
šādā veidā prolīns kolagēna molekulā tiek pārveidots par
hidroksiprolīnu. Daudzos gadījumos pēctranslācijas modificēšana ir
izšķiroši svarīga, lai attiecīgais proteīns spētu funkcionēt. Arī
daudzām citām nestandarta aminoskābēm ir svarīga bioloģiska loma.
Piemēram, citrulīns un ornitīns ietilpst urīnvielas ciklā, karnitīns
piedalās lipīdu transportā šūnā, gamma-hidroksisviestskābe (GABA)
piedalās nervu impulsu pārvadē. Vairākas standarta aminoskābes kalpo kā
izejvielas dažādu vielu sintēzei, piemēram, glicīns ir viena no
izejvielām porfirīnu sintēzei. Cita aminoskābe – tirozīns – ir
priekštecis tiroīdā hormona tiroksīna, pigmenta melanīna un citu
bioloģiski aktīvu vielu sintēzei. Pie tam augi un mikroorganismi veido
dažādas nestandarta aminoskābes, kas ietilpst peptīdantibiotiku
sastāvā. Kā redzams, aminoskābes ir ļoti nozīmīgas vielas dzīvajā dabā.
Atšķirībā no augiem, kas paši spēj sintezēt visas 20 aminoskābes,
daudzi citi organismi to nespēj. Trūkstošās aminoskābes, ko organisms
pats nespēj sintezēt, sauc par neaizvietojamām aminoskābēm, un tās ir
jāuzņem ar pārtiku. Cilvēkam neaizvietojamās aminoskābes ir lizīns,
leicīns, izoleicīns, metionīns, fenilalanīns, treonīns, triptofāns,
valīns, bērniem arī histidīns un arginīns.
Lappusē izmantotie materiāli: sk. nr. 2 un 15 sadaļā Atsauces
[an error occurred while processing this directive]
<< (none)
