Cirkulārais dihroisms (CD)
ir dažāda uz labo un kreiso pusi vērstas cirkulāri polarizētas gaismas
absorbcija. Kā zināms, daudzas bioloģiskas molekulas, kā, piemēram,
ogļhidrāti un aminoskābes, ir optiski aktīvas vielas. Bioķīmijā parasti
tas izpaužas tā, ka, ja ap vienu oglekļa atomu ir 4 dažādas
funkcionālās grupas, tad iespējami 2 izomēri, kas savstarpēji ir kā
spoguļattēli. Nav iespējams abus izomērus pagriezt tā, lai tie
sakristu. Arī labā un kreisā roka principā ir optiskie izomēri – lai
arī neapšaubāmi līdzīgas viena otrai, tās nevar pagriezt tā, lai tās
sakristu.
Dzīvajā dabā visas proteīnos ietilpstošās aminoskābes ir t.s.
L-aminoskābes – tātad konkrēti viens no diviem iespējamajiem izomēriem.
Arī sekundārās struktūras elementi – α-spirāles, β-plāksnes un
β-pagriezieni – atstāj noteiktu ietekmi uz proteīna molekulas CD.
Izmantojot šo faktu, ar ultravioletās gaismas CD iespējams noteikt
proteīna sekundārās struktūras elementus un pateikt, kādu daļu no
proteīna veido α-spirāles, β-plāksnes, β-pagriezieni vai kāda cita
konformācija. Tiesa, ar CD metodi nav iespējams pateikt, kur tieši molekulā šie
struktūrelementi atrodas vai kāds ir, teiksim α-spirāļu skaits molekulā. Tomēr šī ir
vērtīga metode, jo, piemēram, ar to var noteikt dažādas proteīnu
konformācijas maiņas, to, vai proteīns ir savā dabiskajā stāvoklī vai
arī ir denaturējis, kā arī dažādu citu informāciju.
Cirkulārā dihroisma
spektropolarimetrs.
Attēls no šejienes.
Lappusē izmantotie materiāli: sk. nr. 11 sadaļā Atsauces
[an error occurred while processing this directive]
<< NMR