Eryngium maritimum Latvijas populāciju ģenētiskā analīze |
Tā
kā abas Latvijas zināmās E. maritimum populācijas visticamāk pieder Atlantijas
kopai, varētu prognozēt, ka Ziemupes vai
Užavas
populāciju un, piemēram, Vidusjūras austrumu daļas indivīdu starpā
pastāv liela
ģenētiskā diferenciācija. Taču vai ir novērojamas atšķirības
ģenētiskajā
daudzveidībā arī starp abām Latvijas populācijām? Teorētiski tas varētu
būt
iespējams, jo populācijas piekrastes teritorijā ir izvietotas
salīdzinoši
attālu viena no otras - ~ 80 km un pastāv jau ilgi, tādējādi tās varētu
būt
divas neatkarīgas indivīdu kopas ar savu patstāvīgu ģenētisko sistēmu.
Literatūrā
pieejamas ziņas, ka agrāk E. maritimum
Latvijā ir bijusi sastopama atsevišķu eksemplāru veidā visā Ventspils –
Papes
posmā (Latvijas Sarkanā grāmata, 2003). Var pieļaut iespēju, ka vēl
senāk
pagātnē šī suga ir bijusi izplatīta gar visu Latvijas rietumu
piekrasti,
veidojot vienu populāciju, taču dažādu nelabvēlīgu apstākļu ietekmē
suga ir
dažos posmos izzudusi, turpinoties nelabvēlīgajiem apstākļiem sugas
īpatņu
skaits ir samazinājies tiktāl, līdz izveidojušās divas atsevišķas,
atdalītas
populācijas. Tomēr pastāv iespēja, ka šīs divas populācijas nekad nav
bijušas
savienotas. Līdz ar to, ka sugas izplatība Latvijā nav detalizēti
pētīta,
literatūrā nav pieejami dati par E.
maritimum agrāko izplatību gar Latvijas rietumu piekrasti. Zināms,
ka vēl
pirms 50 gadiem suga ir bijusi sastopama arī Papes ezera teritorijā
(Latvijas
PSR flora, 1957), taču pašlaik nav ziņu par E.
maritimum atradnēm šajā teritorijā, tādēļ varētu domāt, ka šī suga
no Papes
ezera teritorijas ir iznīkusi. Taču droši to apgalvot varēs tikai pēc
pamatīgas
šīs teritorijas izpētes. |
Pastāv
otra
iespēja, ka abu populāciju starpā ģenētiskā diferenciācija nav izteikta
vai vēl
nav notikusi, ja pieņem, ka populācijas senāk ir bijušas savienotas.
Šādā
gadījumā abas populācijas ģenētiskās daudzveidības ziņā ir stipri
līdzīgas. Tā
kā visticamāk E. maritimum sēklas
izplatās epizoohorijas ceļā, tas ir, ar putnu un dzīvnieku
starpniecību, vai
arī iespējama izplatīšanās arī ar vēja un ūdens palīdzību (Clausing et
al.
2000), tad teorētiski iespējams, ka putni, dzīvnieki vai vējš sēklas
varētu
pārnēsāt starp populācijām, tādējādi izraisot gēnu plūsmu (migrāciju)
starp abām
populācijām. Ja populāciju starpā notiek gēnu migrācija, tas nozīmē, ka
gēnu
alēles no vienas populācijas nokļūst otrā populācijā un var būt par
iemeslu
alēļu frekvenču maiņai (indivīdu skaitam, kas nes attiecīgo gēna
variantu).
Gēnu migrācijas ceļā vienas populācijas ģenētiskais materiāls var
nonākt otrā
populācijā un tādejādi populācijas ģenētiskā materiāla ziņā kļūst
viendabīgākas
un ar laiku var izlīdzināties. Šādi daudzveidība starp abām populācijām
tiek
samazināta. |
Lai
analizētu abu Latvijas populāciju ģenētisko materiālu, ievāca augu materiālu no Ziemupes un
Užavas populācijām, kopumā 52 indivīdu audus. DNS izdalīja no E. maritimum lapām un izmantoja
dažāda tipa ģenētiskos marķierus, polimorfisma noteikšanai. Par vienu
no piemērotākajiem marķieriem atzina ISSR_OC marķieri, ar kuru
konstatēja polimorfismu E. maritimum
genomā (1. attēls). Tātad E.
maritimum indivīdu starpā pastāv ģenētiskā daudzveidība. |
1.
attēls PCR reakcija ar ISSR_OC marķieri. Indivīdu starpā novērojams polimorfisms. |
Uz sākumu |
Baiba Ieviņa. 23.01.2007 |