GPIIIa gēns un Pl^A1/A2 polimorfisms

            GPIIIa gēns (3.A att.) atrodas 17. hromosomā, ir 46 kb liels un satur 14 eksonus (Zimrin et al. 1990). Tas kodē 788 aminoskābju garu proteīnu, kas papildus nobrieduša GPIIIa aminoskābju secībai ietver arī 26 aminoskābju signālpeptīdu.

         

               3. attēls. GPIIIa gēns (A), Pl^A1/A2 polimorfisms (B) un tā alēļu frekvences dažās populācijās (C) (http://www.ncbi.nlm.nih.gov/SNP/snp_ref.cgi?rs=5918).

                Figure 3. GPIIIa gene (A), Pl^A1/A2 polymorphism (B) and its allele frequencies in some populations (C) (http://www.ncbi.nlm.nih.gov/SNP/snp_ref.cgi?rs=5918).

        
             GPIIIa gēnam zināmas vairākas ģenētiskās variācijas eksonos un daudzas intronos, taču vienīgais polimorfisms, kas, iespējams, saistīts ar arteriālās trombozes un miokarda infarkta risku ir Pl^A1/A2. Šis polimorfisms ir T/C variācija 4. eksonā (Newman et al. 1988; 3.A,B att.), kura izraisa 59. leicīna apmaiņu pret prolīnu (nobriedušā GPIIIa tas atbilst 33. pozīcijai). Kaut arī dotā apmaiņa neatrodas receptora ligandu saistības rajonā, in vitro ir parādīts, ka tā izmaina fibrinogēna receptora konformāciju un ietekmē funkcionālo aktivitāti. Dati liecina, ka Pl^A2 variantam raksturīgs zemāks ADF-atkarīgās trombocītu aktivācijas slieksnis, pastiprināta fibrinogēna, saistīšana, pastiprināta trombocītu agregācija un tromba veidošanās, t.i., paaugstināts trombozes ‘potenciāls’ (Byzova and Plow 2000). Ir veikta arī virkne asociācijas analīžu par Pl^A1/a2 polimorfisma saistību ar trombozes un MI risku. Kaut arī rezultāti ir pretrunīgi, tomēr vairums datu skaidri norāda uz Pl^A2 alēles protrombotisko fenotipu un saistību ar paaugstinātu miokarda infarkta risku. Ir norādes arī par polimorfisma farmakoģenētisko nozīmi attiecībā uz antitrombotiskajiem līdzekļiem (Mikkelsson et al. 2005).