Augu un dzīvnieku izplatīšanās

Atšķirības starp augu un dzīvnieku izplatīšanās spējām

Katrai sugai izdzīvošanas un sugas turpināšanas instinkts liek meklēt veidu, kā pasargāt sevi no iznīcības un nodrošinātu nākamo paaudžu eksistēšanu. Viens no šādiem veidiem ir areāla paplašināšana – piemērotu ekoloģisko nišu aizņemšana. Augu un dzīvnieku galvenie izplatīšanās veidi atšķiras tikai nedaudz. Lai par to pārliecinātos, ir jāapskata katras valsts īpatnības.

Augi var izplatīties pasīvi – ar vai bez aktīvas pārneses – izplatīšanās virzienu nosaka biotiskie un abiotiskie faktori, nevis paši augi. Augu izplatīšanās spējas sekmē evolucionāri izveidojušies pašu augu pielāgojumi, lai pārvarētu izplatīšanās barjeras. Barjeras tiek pārvarētas dažādos veidos: ar vēju (anemohorija), ar ūdeni (hidrohorija), ar dzīvnieku palīdzību (zoohorija).

Ar vēja palīdzību izplatās tādi augi kā pienenes, usnes, kļavas, orhidejas, apses u.c. Šis veids ir piemērots ātrai liela attāluma veikšanai. Augiem, kas izmanto šo metodi, parasti ir daudz sēklu. Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka liela daļa sēklu varētu nenonākt augšanai piemērotos apstākļos. Lai izmantotu vēju, augu sēklām ir lidmatiņi (pienenes) un lidspārni (bērzi), vai arī pašas sēklas ir ļoti vieglas (orhidejas). Vēju izmanto arī sēnes, kas izplatās ar sporām. Īpaši daudz sporu ir virs mežiem. Lēnā sporu nolaišanās ļauj tām ilgstoši noturēties gaisā, tās var pacelties pat līdz augšējiem atmosfēras slāņiem. Kā lasīju meža enciklopēdijā, tad fitopatogēno sēņu sporas ir konstatētas pat stratosfērā 27360m augstumā. Sporu uzbūve ir tā, kas dod tai iespēju veikt milzīgus attālumus ar vēja palīdzību. Ir paskaitīts, ka, piemēram, rūsas sēnes sporas, ja lido 1.6 km augstumā ar ātrumu 12 mm/s un vēja ātrums ir 32 km/h, tad tās var tikt aizpūstas pat 1120 km tālu, tomēr lielākā daļa sporu nosēžas 250-300 m rādiusā no augšanas vietas. Šo sporu izplatību gan ietekmē ļoti daudz dažādi faktori: radiācijas intensitāte, vēja ātrums, turbulences līmenis, gaisa mitrums un temperatūra u.c. faktori.

Augi, kas aug ūdenī (ūdens vai mitrāju sugas), parasti izmanto ūdeni savu sēklu izplatīšanai. Daudziem litorāliem augiem ir pielāgojumi sēklu izplatīšanai ar jūras straumju palīdzību. Dažiem augiem ir augļi un sēklas ar gaisa dobumiem vai pūšļiem, kas tiem palīdz peldēt pa ūdeni. Ar ūdens palīdzību sēklas uz jaunām dzīvesvietām izplata, piemēram, kokospalma, peldošais ezerrieksts, mangroves, bultene. Kokospalmas auglis ir vieglāks par ūdeni ar ūdens necaurlaidīgu apvalku, lieliski piemērots ilgstošai ceļošanai pa ūdeni, kas var ilgt pat vairākus gadus. Kokosrieksti ir atrasti pat pie Norvēģijas krastiem, un piemērotos apstākļos ievietoti, tie ir spējuši attīstīt jaunu augu. Visticamāk, ka šie konkrētie kokosrieksti ir atpeldējuši pa Golfa straumi no Karību jūras salu vai Floridas krastiem. Augiem, kas izmanto ūdeni sēklu izplatīšanai, ir lielāka iespēja, ka sēkla nokļūs līdzīgos apstākļos, kā mātesaugs.

Augi dzīvniekus sēklu izplatīšanai izmanto dažādos veidos. Sēklām var būt matiņi vai āķīši, kas ieķeras dzīvnieku kažokā vai cilvēka drēbēs un tiek aiznesti uz citu vietu. Kā piemērus varētu minēt dadžus un sunīšus. Savukārt citu augu sēklām ir sulīgs auglis, ko putns vai dzīvnieks apēd. Šiem augļiem sēklas ir ar izturīgu apvalku, kas tās pasargā, kamēr sēklas iziet cauri dzīvnieka gremošanas sistēmai. Šajā kategorijā ir atsevišķas augu sugas, kuru sēklas nemaz nespētu uzdīgt, ja pirms tam uz tām nebūtu iedarbojušies gremošanas sula. Dzīvnieki ar saviem izkārnījumiem izdala apēstās sēklas (ieva, ķirši, mežāboli, pīlādži) citā vietā, ekskrementi šajā gadījumā kalpo kā mēslojums jaunajam augam. Ir sēklas, kuras ir vilinošas putniem un dzīvniekiem kā barība ziemas periodam, kuru tie pirms tam savāc un pārvieto uz dažādām barības krātuvēm. Šādi tiek izmantotas zīles, rieksti, graudi. Daudzas no barības krātuvēm ziemas periodā netiek izmantotas vai atrastas, tas veicina šo augu attīstību jaunā vietā, ja ir piemēroti apstākļi. Augu sēklas ar dzīvnieku palīdzību var veikt lielus attālumus un pārvarēt barjeras, kas ir ierobežojušas konkrētā auga izplatību. No bezmugurkaulniekiem paši aktīvākie diasporu pārnēsātāji ir kukaiņi (entomohorija), īpaši skudras. Pārnēsāt diasporas lielos attālumos var arī sikspārņi.

Augiem vēl ir raksturīga alohorija, kad augs pats izplata sēklas. Šādiem augiem pielāgojumi ir cieši saistīti ar fizikālām īpašībām, kas attiecīgos apstākļos veicina sēklu „izšaušanu” (šāvējgurķis) vai izsviešanu (lupīnas).

Dzīvnieki izplatās gan aktīvi, gan pasīvi gan arī ar aktīvu pārnesi. Katram dzīvniekam laika gaitā ir izveidojusies atbilstoša morfoloģija, kas ir ļāvusi tam ieņemt piemērotu nišu, saglabājot spējas tajā izdzīvot. Mainoties laika apstākļiem globālā mērogā un antropogēnai ietekmei, mainās arī organismu dzīvesvietas. Dažas sugas spēj mainīt dzīvesvietu un pielāgoties jaunajiem apstākļiem, toties citas sugas nespēj adaptēties, tāpēc tām ir jādodas prom vai jāaiziet bojā.

Pie aktīvās pārneses ir pieskaitāmi paša dzīvnieka spēja pārvietoties, veikt lielus attālumus. Skriešana un iešana (gepards, zilonis, bizonis), rāpošana (kukaiņi, jūraszvaigzne), planēšana un lidošana (putni, lidojošā ķirzaka, lidvāveres, sikspārņi, kukaiņi), peldēšana (zivis, vaļi, roņi, medūzas), rakšanās (kurmis, slieka), līšana (čūskas), rāpšanās un lēkāšana (primāti) ir galvenie aktīvie pārvietošanās veidi.

Dzīvnieku valstī ir sastopami arī dzīvnieki, kuri paši nespēj pārvietoties, jo ir piesaistīti pie substrāta, tāpēc tiem ir pielāgojumi, kas jauno paaudzi spēj pārvietot. Piemēram, hidras pēcnācēji rodas pumpurojoties, tie attīstās un pēc tam atdalās no vecāka. Sēdoši dzīvnieki ir arī sūkļi, koraļļi, jūras anemones. Šo minēto dzīvnieku izplatīšanās ir cieši saistīta ar ūdens straumēm. Vēl tāds dzīvnieks kā nauplijas, arī izplatās ar straumes dreifu.

Dzīvniekus var izplatīt arī citi dzīvnieki. Izcils piemērs tam, ka ir indivīdi, kas izplatās pasīvi, bet ar aktīvu pārnesi, piemēram, ir vaboles, kuras pārnēsā ērces, kā arī putni, kuri izplata spalvgraužus. Ja rūpīgāk papētītu dzīvnieku izplatīšanos, tad varētu vēl atrast kādus piemērus.

Augu un dzīvnieku spējas izplatīties uz zemeslodes ir līdzīgas, lai aizņemtu visus sev piemērotos biotopus. Vienīgi atšķiras veidi, kā šis mērķis tiek sasniegts. Visbūtiskākā starpība starp augiem un dzīvniekiem izplatīšanās ziņā, ir tā, ka augi spēj izplatīt tikai savu nākamo paaudzi, bet dzīvnieki spēj paši mainīt savu dzīvesvietu. Dzīvnieku valstī gan ir daži izņēmumi.