Grafikā parādīta sirdsdarbības frekvences, kuras iegūtas uzsākot mīties un turpmākajā testa laikā visām personām hipoksijā un normoksijā. Šajā grafikā (3.att.) var redzēt, ka visām personām, gan normoksijā, gan hipoksijā pakāpeniski paaugstinās sirdsdarbības frekvence palielinot jaudu. Sirdsdarbības frekvences palielināšanos var izskaidrot ar to, ka lielākai slodzei nepieciešamas vairāk skābekļa un arī vairāk CO2 jāaizvada lai asinis saglabātu nemanīgu pH. Sirdsdarbības frekvence hipoksijā ir augstāka nekā normoksijā. Ir redzamas atšķirības starp dažādu cilvēku sirdsdarbības frekvencēm visā testa laikā, kuru cēlonis varētu būt trenētības pakāpes vai cilvēka individuālās īpašības. Liela nozīme ir stresam, jo cilvēkam jāpierod pie laboratorijas apstākļiem.
Grafikā redzamā persona AP visu slodzes laiku uzrāda zemu sirdsdarbības frekvenci, arī pēc slodzes tā ir zemāka nekā citiem testa dalībniekiem, kas varētu būt saistīts ar to, ka šī persona ilgāk nekā citi pētījumā iesaistītie cilvēki nodarbojas ar kalnā kāpšanu. Sirdsdarbības frekvence samazinās un stabilizējas atjaunošanās periodā.
Attēlā numur 5. ir redzamas par cik sirdsdarbības frekvence hipoksiskos apstākļos ir lielāka nekā ormoksiskos. Parasti vislielākā starpība ir slodžu vidū vai beigās, personai AP pie 150W slodzes beigām sirdsdarbības frekvence hipoksiskos apstākļos ir par 40 sit/min augstāka nekā normoksiskos apstākļos. Atjaunošanās periodā starpība ir vismazākā.(Marielle E. et al, 1996.)
Salīdzinot dažādu cilvēku sirdsdarbības frekvences miera apstākļos var redzēt, ka tās stipri atšķiras, kas iespējams atkarīgs no tā cik cilvēks ir nervozs un paša cilvēka individuāli. Lielākajai daļai cilvēku šajā eksperimentā sirdsdarbības frekvence miera apstākļos svārstās no 67- 79 sit/min. Salīdzinot ar slodzes rādītājiem starpība starp sirdsdarbības frekvenci hipoksijā un normoksijā ir mazāka
Skābekļa koncentrācijas noteikšanai asinīs izmanto pulsoksimetru, kuru uzliek pirkstsm, iespējamās kļūdas testa laikā varētu būt saistītas ar nepareizu pulsoksimetra izmantošanu, jo šis aparāts izmanto asiņu krāsas spilgtumu, lai noteiktu skābekļa koncentrāciju asinīs. Piemēram, nejauša pirksta saspiešana var radīt papildu asiņu pieplūdumu vai atplūdi un iegūtie dati ir kļūdaini. Cilvēkam minoties ar velorgometru ir grūti noturēt pirkstu nekustīgi. Pirkstam jābūt siltam, tad pulsoksimetrs var darboties optimāli.
Visiem testā iesaistītajiem cilvēkiem samazinās
skābekļa piesātinājums asinīs slodzes laikā hipoksiskos apstākļos, ko
varētu izraisīt plaušu difūzijas irobežojums.( J. B. West, 1962) Bet
normoksijā tas praktiski nemainās
Eksperimenta veikšanai vislabākā metode bija tā kur cilvēks atrodoties telpā minas ar veloergometru un no hipoksiātora pa caurulēm viņam pievada hipoksisku gaisu, kurš pirms tam tiek uzkrāts 600l lielā rezervuāra maisā.
Sirdsdarbības frekvence simulētas hipoksijas laikā paaugstinājās, pie atsevišķām slodzēm pat līdz 40sit/min augstāka nekā normoksiskos apstākļos, bet atjaunošanās periodā starpība starp sirdsdarbības frekvenci normoksijā un hipoksijā ir vismazākā.
Skābekļa koncentrācija personu asinīs hipoksiskos apstākļos kritās jau uzsākot mīties un pie 150W dažām personām sasniedza kritisko robežu 80%, atjaunošanās periodā asiņu piesātinājums ar skābekli atjaunojās līdz normālajam līmenim.