Laima slimība

Laima slimība jeb Laima borelioze ir slimība, ko izraisa spirohētu Borrelia burgdorferi sensu lato kompleksa baktērijas, kuras dabā pārnēsā Ixodes ricinus un Ixodes persulcatus ērces.

Foto Borrelia burgdorferi autors: Velta Ose
Foto Ixodes autors: Scott Bauer http://www.ars.usda.gov/is/graphics/photos/mar98/k8002-3.htm

Slimību izraisošās baktērijas cilvēka organismā nonāk ar inficētas ērces kodienu. Borrelia burgdorferi nosaukta par godu Willy Burgdorfer, kurš kopā ar Alan Barbour 1982.gadā ieguva šo baktēriju kultūru no Laima slimības pacienta.

Ļoti iespējams, ka Laima slimības formas ir pastāvējušas jau gadsimtiem ilgi. Pirmo reizi Laima slimībai raksturīgie koši sarkanie plankumi un izsitumi jeb erytrema migrans, tika aprakstīti Zviedrijā 1909.gadā un tika saistīti ar Ixodes ricinus ērču kodumiem. Tomēr tikai 1975.gadā tika aprakstīts šis sindroms, ko tagad pazīst kā Laima slimību, kad Konektikutas štata Laima apgabalā vairākas bērnu grupas saslima ar artrītu pēc ērču kodumiem. Patogēnais organisms, kas izraisīja šīs saslimšanas, tika izolēts 1981.gadā un vēlāk identificēts kā Borrelia burgdorferi, iepriekš nezināma suga Borrelia ģintī.

Ņujorkā, izmantojot PCR metodi, tika veiktas analīzes ar kāda muzeja ērču paraugu kolekciju un atklāts, ka I.scapularis ērces, kas vāktas Longailendā, Ņujorkas štatā, bijušas inficētas ar B.burgdorferi. Savukārt 1996.gadā Eiropā tika izolēta B. burgdorferi no gandrīz 150 gadu veciem ērču paraugiem, kas liecina par iespējamību, ka eiropieši ir bijuši pakļauti Laima slimību izraisošo spirohētu ietekmei jau ap 1884.gadu.

Mūsdienās Laima slimība ir samērā izplatīta ērču pārnēsāta slimība ASV un Eiropā, un ir reģistrēta arī Krievijā, Japānā, Ķīnā un pat Austrālijā.
Šo teritoriju kopīga īpatnība ir tā, ka pirms 15 000 gadu tās klājis šļūdonis (glečers) un tās ir bijušas plašas tundras zonas. Šļūdonim atkāpjoties, platības pārņēma meži, kurus sāka apdzīvot lielas briežu populācijas. Briežu savairošanās un migrācija bija priekšnoteikums vēlākai ērču izplatībai šajās teritorijās.

Laima slimības izplatības areāli:
Ziemeļamerikas apgabali, Eiropa un Āzija. Areāli, kurus klājis šļūdonis pirms 15 000 gadu Foto autors: Allen C. Steere http://books.nap.edu/openbook.php?record_id=4772&page=3

Pēdējo 20 gadu laikā ir veikti lieli soļi borēliju izraisīto slimību izpētē. Laima slimības patoģenēze ar visām tās klīniskajām izpausmēm un norises gaitu vēl nav pilnībā izpētīta, tomēr līdzšinējo pētījumu rezultāti pierāda, ka Laima slimībai var izšķirt vairākas stadijas, un galvenokārt tā skar ādu, locītavas un nervu sistēmu::

Lokālās infekcijas stadija, kad patoloģiskais process norit slimības izraisītāja iekļūšanas vietā. Slimības pirmie simptomi parādās neilgi pēc inficētas ērces kodiena. Parasti kodiena vietā, retāk kādā citā vietā uz ādas veidojas ne mazāk kā 5 cm diametrā liels sarkans plankums, kas parasti nesāp.
Izplatīšanās stadija, kad borēlijas izplatās no iekļūšanas vietas pa organismu un nonāk iekšējos orgānos, izraisot dažādas klīniskās izpausmes, piemēram, multiplo eritrēmu, boreliālo limfocitomu, kardītu, neiroboreliozi, oftalmoboreliozi
Vēlīnā stadija, kad patogēno baktēriju darbības rezultātā rodas orgānu bojājumi

Visas borēlijas izraisa erytrema migrans, kurai raksturīgi koši sarkani plankumi uz ādas vismaz 5 cm diametrā, kā arī papildus var novērot drudzi, nogurumu, galvassāpes un sāpes locītavās. Tomēr desmit procentos gadījumu erytrema migrans var nemaz neparādīties, pat ja pacients ir inficējies.

Pašreizējie profilaktiskie pasākumi Laima slimības ārstēšanā ir pārsvarā iespējami tikai tās sākuma stadijā, kad ārstēšana ar atbilstošām antibiotikām var dod pozitīvus rezultātus 90% gadījumu, piemēram, ar amoksicilīnu vai doksiciklīnu, kā arī cefotaksīmu, jo gatavas vakcīnas šobrīd nav pieejamas. Slimības vēlākajās stadijās izmanto tādas antibiotikas kā ceftriaksonu, taču to iedarbība var nebūt vairs tik efektīva.

Ja Laima slimību neārstē sākumstadijā, tā var pāriet hroniskā formā, kas var izpausties kā neiroborelioze (meningīts, sejas nerva iekaisums, meningoradikulīts), locītavu iekaisums (mono- un poliartrīts), hronisks ādas iekaisums (acrodermatitis chronica atrophicans), kā arī sirdsdarbības traucējumi, endomiokardīts un sirds somiņas iekaisums.

Laima slimības diagnoze tiek balstīta uz tipisko klīnisko pazīmju konstatēšanu, kuras tiek apstiprinātas ar laboratorijas testiem, sevišķi, ja klīniskā aina nav skaidra. Tā kā polimerāzes ķēdes reakcija joprojām tiek uzskatīta par strīdīgu, klīnikā izmanto galvenokārt seroloģiskās metodes. Diemžēl, Laima slimības serodiagnostikas metodēm piemīt standartizācijas trūkums un vāja jūtības un specifiskuma izvērtēšana. Tam par iemeslu ir jau pieminētais izteikts neviendabīgums to borēliju sugu vidū, kas izraisa Laima slimību Eiropā.

Uz sākumlapu