Lapa izveidota: 16.01.2007.
Jēdziens "psihofizioloģija" tika ieviests, lai raksturotu fizioloģijas un psiholoģijas robežzinātni, jo gan psiholoģija, gan augstākās nervu darbības fizioloģija pēta cilvēka smadzeņu darbību, un šo abu zinātņu kompetences lauki bieži pārklājas (Бойко 1976). Psihofizioloģija savos pētījumos koncentrē uzmanību uz psihes anatomiski fizioloģiskiem pamatiem. Ar augstākās nervu darbības fizioloģiju to apvieno mācīšanās jēdziens, kas sevī ietver parādības, kuras ir saistītas ar atmiņu un, jaunās pieredzes iegūšanas rezultātā, ir novērojamas gan anatomiski fizioloģiskajā, gan psiholoģiskajā, gan uzvedības līmenī (Немов 1997).
Par augstāko neirālo darbību I. Pavlovs nosauca galvas smadzeņu pusložu garozas un zemgarozas darbību, kas nodrošina sarežģītas organisma un ārējās vides mijiedarbības normālu norisi (Aberberga-Augškalne u.c. 1986). Cilvēka augstākās nervu darbības ierosinātājs ir ārējās pasaule kairinātāju izraisītās sajūtas. Cilvēkam mēs varam izšķirt trīs augstākās nervu darbības instances jeb pakāpes. Pirmā ir beznosacījuma reflekss, bet otrā – nosacījuma reflekss kā rekcija uz tiešiem ārējās vides kairinājumiem, tieši tāpat kā dzīvniekiem. Šiem līmeņiem atbilst kairināmība un sajūtas. Realitāti cilvēks uzver ar savām sensorajām sistēmām, kas ierosina pirmās signālu sistēmas darbību. Savukārt trešais līmenis ir atšķirīgs un raksturīgs tikai cilvēkam. Tā ir otrā signālu sistēma, kurai kairinātāji ir vārdi, kas signalizē par tiešajiem ārējās vides kairinājumiem abstrahētā veidā. Pēc I. Pavlova ieskatiem, cilvēka augstākā nervu darbība atšķiras no dzīvnieku augstākās nervu darbības tieši ar šīs jaunās sakaru sistēmas izveidošanos. Šai trešajai augstākās nervu darbības pakāpei atbilst apziņa. No kibernētikas viedokļa apziņa ir augstākais vadīšanas līmenis (Āboliņa u.c. 1981).
Cilvēka apziņa ir vispārējs ārējās un iekšējās informācijas analizators, kas ietver sevī visu veidu zemāko analīzi jeb sajūtas, aferento sintēzi, atmiņu jeb bijušos darbības modeļus, iespējamās nākotnes modeli, lēmumu pieņemšanu un atgriezenisko saiti (Anohins citēts pēc Āboliņas u.c. 1981). Viena no cilvēka apziņas pamatīpašībām ir sevis kā saprātīga subjekta uztveršana, kurš ir nodalīts no apkārtējās pasaules un kuram ir spēja un gatavība šo pasauli izpētīt. Bez apkārtējās pasaules un sevis izzināšanas nav iespējama nekāda veida darbība. Darbība ir cilvēka specifiskā aktivitāte, kas tēmēta uz apkārtējās vides, kā arī sevis paša, izzināšanu un pārveidošanu (Немов 1997). Jebkuras darbības neatņemami komponenti ir psihiskie procesi, tādi kā uztvere, uzmanība, iztēle, atmiņa, domāšana, runa. Bez iekšējiem psihiskiem procesiem, kas rosina izzināt un pētīt, netiktu realizēta ne uzvedība, ne jebkāda darbība (Сорокун 2005).
Īpaši svarīga loma mācīšanās jeb jaunas pieredzes gūšanas procesā ir izzināšanas darbībai, ko sauc arī par kognitīvo darbību. Augstākie kāda objekta izzināšanas darbības psihiskie procesi ir iztēle un domāšana, savukārt informāciju par šo objektu cilvēks iegūst ar sensoro un perceptīvo procesu palīdzību - sajūtām un uztveri. Līdz ar izzināšanas procesiem, jebkurā darbības veidā piedalās tādi psihiskie procesi kā uzmanība, griba un jūtas (Сорокун 2005).