Lapa izveidota: 16.01.2007.
Austrāliešu fiziologs Z. Eksners (Exner 1873 cit. pēc Бойко 1964), kas pirmais ieviesa reakcijas laika jēdzienu, definēja to kā laiku, kas nepieciešams, lai apzināti atbildētu uz kādu kairinātāju. Tā kā cilvēka reaģēšanas ātrums ir pakļauts apziņai, kas savukārt lielā mērā atkarīga no otrās signālsistēmas (piemēram, mutiski pamudinot cilvēku reaģēt „pēc iespējas ātrāk”), J.Boiko (Бойко 1964) reakcijas laiku skaidro kā sarežģīto, cilvēkam specifisko reakciju formu apslēpto periodu, kas praktiski sevī ietver laika intervālu, kas paiet no „starta signāla” objektīvā sākuma līdz objektīvi reģistrētas, iepriekš noteiktas darbības sākumam. Savukārt I. Kraukle, apkopojot dažādu autoru viedokļus, raksta, ka reakcijas laiks jeb latentais periods ir laiks no signāla uztveršanas līdz cilvēka atbildes sākumam. Šī laika ilgums atbilst fizioloģiskiem procesiem, norisošiem dažādās reflektorā aparāta daļās. Vispārīgā šo procesu secība ir parādīta 1. attēlā. Parasti reakcijas laiku nosaka kā minimālo noteiktas patvaļīgas reakcijas aizturi attiecībā pret doto kairinātāju. Laiks ir cilvēka reakcijas galvenais raksturlielums.
Bioloģijā ar jēdzienu „reakcija” apzīmē organisma atbildi uz ārējo iedarbību. Kaut gan pēc savas definīcijas šis jēdziens vislabāk saskan ar „refleksa” jēdzienu, ar reakciju jāsaprot daudz plašāku dzīvās dabas parādību kopumu – no visprimitīvākajām uzvedības formām, kā, piemēram, augu tropismiem, līdz pat visaugstākajiem cilvēka uzvedības mehānismiem. Par reakciju šaurākā nozīmē, kādā to visbiežāk lieto psihofizioloģiskajā literatūrā, sauc kādas noteiktas vienkāršas kustības izpildīšanu pēc iepriekš norunātā signāla (Бойко 1964).
Pētot cilvēka reakciju, lielākā uzmanība tiek pievērsta tās cilvēkam tipiskām formām, kas atšķir cilvēka psihi no dzīvnieku psihes. I. Pavlovs (Павлов 1936 cit. pēc Бойко 1964) savos darbos norādīja, ka noteicošā loma šajā ziņā ir cilvēka otrai signālsistēmai. Cilvēkam specifiskās reakcijas parādās gadījumos, kad darbība ir fizioloģiski saistīta ar kādu kairinātāju caur vārdu starpniecību. Eksperimentālajā praksē tas izpaužas kā vārdiski izteiktas instrukcijas noteicošā loma izmeklējamās personas uzvedībā eksperimenta laikā.
I. Kraukle (Kraukle 1974) raksta, ka nosakot cilvēka sensomotoro aktivitāti, signālus iedala divos veidos: tiešajos jeb fizikālajos (gaisma, skaņa, pieskaršanās u.c. sensorie signāli), kas pēc I. Pavlova iedalījuma atbilst pirmajai signālsistēmai, un vārdiskajos jeb psihiskajos signālos (izrunātie vai rakstītie vārdi, cipari, notis u.c.), kas attiecināmi uz otro signālsistēmu un ir specifiski tikai cilvēkam.
Svarīga nozīme reakcijas laika pētījumos ir hronometriskiem datiem, t.i., dažādu veidu reakcijas laiku mērījumi dažādajos eksperimenta apstākļos. Sakarā ar apzinātas reakcijas fizioloģisko sarežģītību, tās latentais periods ir krietni garāks nekā vienkāršāku refleksu (piemēram, ceļgala beznosacījuma reflekss) latentais periods. Cilvēka reakcijas laiks visoptimālākajos apstākļos svārstās no 100 līdz 150 milisekundēm, savukārt ceļgala refleksa pētījumos noteiktā latentā perioda vidējā vērtība ir 63 milisekundes (Varnum 1943 cit. pēc Бойко 1964). J. Boiko (Бойко 1964) arī norāda, ka izmantojot pat pašu precīzāko reakcijas laika noteikšanas metodi un visaugstāko izmeklējamās personas ietrenēšanās pakāpi uz doto signālu, nav iespējams iegūt reakcijas laika vērtību, kas ir mazāka par noteiktu fizioloģisko slieksni jeb tā saucamo nesamazināmo minimumu, kas ir aptuveni vienāds ar 100 milisekundēm.
I. Kraukle (Kraukle 1974) atzīmē, ka reakcijas laiku uz sensoriem kairinātājiem iedala vienkāršā un saliktā jeb diferencētā. Diferencētas jeb saliktas izšķiršanas reakcijas laiks pie parastiem kairinātājiem ir garāks nekā vienkāršas reakcijas laiks, un palielinās, palielinoties iespējamo atbilžu skaitam, kā arī samazinoties atšķirībai starp kairinātājiem. Savukārt vienkāršo reakcijas laiku iedala trīs apakšgrupās, atkarībā no kairinātāju iedarbības. Pirmā ir reakcijas laiks ar kairinātāja pārtraukšanu, kur reakcijas stimuls ir kairinātājs. Reakcijas laika samazināšanai pētījumos bieži izmanto arī papildsignālus pirms īstā signālu parādīšanās. Tas ir otrs vienkāršā reakcijas laika veids. Trešais vienkāršas reakcijas laika veids, kad reakcijas laiku var noteikt uz signāliem, kas darbojas vienlaicīgi. Psihofizioloģijā reakcijas laika metodi izmanto smadzeņu funkcionālā stāvokļa un tā dinamikas noteikšanai dažādu faktoru ietekmē līdz ar citām metodēm (piemēram, elektroencefalogrāfija). Parasti izmanto salikto jeb diferencēto reakcijas laiku, kur novērojamai personai jāizšķir starp divām vai vairāk alternatīvām pēc iespējas ātri un ar minimālu pielaisto kļūdu skaitu.
Reakcijas laiku ietekmē kairinātāja intensitāte, sensorā modalitāte, laika intervāls starp signāliem un citi faktori. Daudzi autori pierādījuši, ka, palielinot signāla intensitāti, saīsinās reakcijas sensorā un motorā daļa. Eksperimentāli ir arī pierādīts, ka vienkāršas sensomotoras reakcijas latentais periods ir lielā mērā atkarīgs no tā, uz kādu analizatoru iedarbojas kairinātājs (Kraukle 1974). Jau pašos pirmajos hronometriskajos pētījumos tika konstatēts, ka vidējas intensitātes kairinājuma iedarbībā uz redzes, dzirdes vai taustes receptoru, reakcijas laiki visos trīs gadījumos atšķīrās. Pēc A. Bilsa datiem (Bills 1947 cit. pēc Бойко 1964), reakcijas laiks uz vizuāliem kairinājumiem bija 150-200 milisekundes, uz dzirdes kairinājumiem – 120-160 milisekundes, savukārt uz taustes kairinājumiem – 110-160 milisekundes. Tātad, vislēnāk cilvēks reaģē uz gaismas signāliem. J. Boiko to skaidro ar to, ka gaismas kairinājuma uztveršanā un nodošanā tālāk piedalās acs fotoķīmiskie procesi, kas aizņem papildus laiku. Šis redzes-kustību reakcijas latentā perioda palielināšanās skaidrojums guva pierādījumu, kad eksperimentā ar elektrisko strāvu kairināja redzes nervu bez acs starpniecības. Šajā gadījumā, smadzeņu garozā aktivitāte tika novērota pēc 2-5 milisekundēm, savukārt, kairinot acis ar gaismu, aktivitāte parādījās tikai pēc 20-40 milisekundēm (Bartley 1934 cit. pēc Бойко 1964). Vēl viens svarīgs faktors, kas nosaka reakcijas laiku uz vizuāliem stimuliem, ir gaismas adaptācija. Pētījumos tika pierādīts, ka gaismas reakcijas latentais periods tumšā istabā bijis īsāks, nekā tādas pašas intensitātes gaismas reakcijas latentais periods apgaismotā istabā. Gaismas adaptācijas rezultātā receptorā notiek funkcionālās izmaiņas, kuru rezultātā samazinās receptora jūtība un tātad arī atbildes reakciju, kas atbilst mazākas intensitātes kairinātājam. Pēc J. Boiko (Бойко 1964) datiem, redzes uztveres latentais periods (kas ir viens no visa redzes-kustību reakcijas laika posmiem) ir atkarīgs arī no figūras formas. Piemēram, salīdzinājumā ar citām ģeometriskām figūrām, aplim šī vērtība ir viena no mazākajām.
I. Kraukle raksta, ka visus faktorus, kas ietekmē reakcijas laiku, var iedalīt piecās grupās: fizioloģiskos, psiholoģiskos, personības, organiskos un patoloģiskos.
Fizioloģiskie faktori darbojas dažādos līmeņos. Perifērā līmenī to var novērot, reģistrējot maņu orgānu elektrisko potenciālu vai aferento nervu darbības potenciālu. Centrālā līmeņa fizioloģiski faktori ir saistīti ar kavēšanu centrālā līmenī. A.Kabanovs (Кабанов 1957) kavēšanas procesus raksturo kā pretmetu aktivēšanas procesiem, jo kavēšanas rezultātā notiek traucējošu galvas smadzeņu garozas un zemgarozas centru nomākšanu. Kad kāda ārēja vai iekšēja faktora ietekmē smadzeņu lielo pusložu garozā parādās spēcīgs uzbudinājuma avots, tad citu garozas daļu aktivitāte tiks samazināta, t.i., kavēta. Šo kavēšanas veidu sauc induktīvo kavēšanu. Kavēšanās ir saistīta arī ar aizturi sinapsēs un tās izmaiņām atkarībā no kairinātāja intensitātes un dažādu sensoro neironu atšķirīgo uzbudināmības pakāpi. J.Boiko norāda, ka reakcijas laiks ir tieši atkarīgs no attiecības starp kavēšanas procesiem un uzbudinājuma pakāpes, kas, savukārt, ir atkarīga no kairinājuma fiziskās intensitātes un no tā relatīvā fizioloģiskā spēka. Reakcijas laiks ir atkarīgs arī no efektorā orgāna, tātad no fizioloģiskiem faktoriem reakcijas līmenī. Šeit nozīme ir kustību nervu šķiedru garumam un atšķirībām starp muskuļiem.
Reakcijas laiku ietekmējošie psihiskie faktori ietver sevī uzmanību, motivāciju, emocionālo stāvokli, intelektu un atmiņu. Koncentrēta uzmanība un možums samazina reakcijas laiku, savukārt to trūkums to paildzina un palielina rezultātu variabilitāti. Ja izmeklētais cilvēks nav motivēts un ieinteresēts testa gaitā, tad parasti tas noved pie lēnākas reaģēšanas un lielāka kļūdu skaita. Cilvēka emocijas arī ietekmē reakcijas laiku, jo reakcija uz pozitīviem kairinātājiem (patīkamām smaržām, skaņām utt.) ir ātrāka nekā uz nepatīkamiem kairinātājiem, kas var izraisīt riebumu, uztraukumu vai bailes. Savos darbos N.Čuprikova un T. Ušakova (Чуприкова, Ушакова 2004) pētīja reakcijas laiku kā informācijas uztveršanas un apstrādāšanas rādītāju un pierādīja, ka cilvēkiem ar augstāku intelektu reakcijas laiks ir īsāks, ar mazāku variabilitāti. Savukārt atmiņai ir būtiska nozīme diferenciācijas reakcijās.
Personības faktori ir atkarīgi no cilvēka vecuma, dzimuma, profesijas un tml. Daudzi pētījumi liecina, ka cilvēka reakcijas laiks samazinās līdz 20-30 gadiem, kur sasniedz savu optimālāko vērtību, tad reakcija laiks atkal pakāpeniski palielinās. Tiek uzskatīts, ka vīriešu reakcijas laiks ir mazāks, salīdzinājumā ar sievietēm. Profesijās, kurās konstanti nepieciešama ātra reakcija, cilvēkiem reaģēšanas spējas ir vairāk uztrenētas un reakcijas laiks – mazāks.
Reakcijas laiku ietekmējošie organiskie faktori ir nogurums, diennakts ritmi, dažādu ķīmisko vielu ietekme (alkohols, kafija, tabaka u.c.) un laika apstākļi. Gan fizisks, gan garīgs nogurums būtiski pagarina reakcijas laiku. Diennakts laikā novērojamas sarežģītas reakcijas laika svārstības. Atšķirīgas kofeīna koncentrācijas var to gan pagarināt, gan saīsināt, turpretī alkohols to būtiski pagarina. Gaisa temperatūras izmaiņas reakcijas laiku būtiski neietekmē, savukārt pazemināts atmosfēras spiediens to palielina. Pēc J. Boiko domām, reakcijas laiku var pielietot kā cilvēka augstāko neirālo procesu indikatoru, jo reakcijas laiks ir viens no vienkāršākajiem un precīzākajiem rādītājiem, kas atspoguļo funkcionālās sistēmas uzbudināmību, kas ir šīs reakcijas pamatā. Ar nervu vai muskuļaudu uzbudināmību ir jāsaprot audu mazāku vai lielāku gatavību atbildēt uz kairinājumu šiem audiem specifiskā veidā. Tāpat reakcijas laiku var izmantot ne vien nervu un muskuļaudu darbības analīzei, bet arī sarežģītas funkcionālās nosacījumu refleksa struktūrās. Tieši šo reakcijas laika pielietojumu savos darbos atspoguļoja I. Pavlovs (Павлов 1949 cit. pēc Бойко 1964). Visus eksperimentālos pētījumus, kuriem pamatā ir summārie reakcijas laika hronometriskie rādītāji, var iedalīt trīs novirzienos. Pie pirmās grupas pieder tie eksperimentālie darbi, kas pēta cilvēka un dzīvnieku augstākās neirālās darbības vispārīgās likumsakarības, attiecīgi izmantojot pirmās vai otrās signālsistēmas kairinājumus. Nākamā grupa nodarbojas ar tikai cilvēkam specifiskās augstākās neirālās darbības dinamiku jeb neirodinamiku. Un, visbeidzot, trešais pētījumu virziens ir saistīts ar cilvēka augstākās neirālās darbības īpatnībām. Praktiskā rakstura eksperimentālos pētījumos reakcijas laiku izmanto kā rādītāju, lai noskaidrotu dažādu nozīmīgu darbību neirālos mehānismus. Reakcijas laiku izmanto arī kā fizioloģiskā stāvokļa indikatoru, lai novērtētu sasnieguma līmeni (piemēram, sportistu trenētības pakāpi).