Saturs

Lieguma aizsargājamie augi

Baltijas dzegužpirkstīte


Stāvlapu dzegužpirkstīte


Jūrmalas armērija


Kuprainais ūdenszieds


Purva diedzene


Jumstiņu gladiola


Jūrmalas āžloks


Jūrmalas kamieļzāle


Pļavas silpurene


Atvašu saulrietenis

Jaunciema (320,7 ha), Vecdaugavas (236 ha), Daugavgrīvas (113 ha), Krēmeru (15 ha) un Vakarbuļļu (58 ha) dabas liegumi kopā aizņem 742,7 hektārus vai 2,4 % no Rīgas administratīvās teritorijas. Tas nozīmē, ka uz tūkstoti rīdzinieku ir 0,88 hektāri aizsargājamo liegumu platību. Jaunciema liegums pēc platības ir vislielākais no Rīgas liegumiem.

Jaunciema dabas liegums atrodas Rīgas pilsētas, Ziemeļu rajonā, Vidzemes priekšpilsētā, Ķīšezera ziemeļu un austrumu krastos. Lieguma kopējā platība 353 ha, no kuriem 215 ha (jeb 60% teritorijas) veido Ķīšezera akvatorija. Jaunciema liegumu veido trīs teritorijas, kuras izvietotas gar Ķīšezera piekrasti:
1. teritorija (lieguma ziemeļu daļa) – Ķīšezera ziemeļu krastā no Kalmju ielas gar Mangaļu mežniecību un Jaunciema gatvi līdz apdzīvotai vietai Jaunciems. Teritorijas platība 53 ha. Centra koordinātes Latvijas Koordinātu Sistēmā (LKS 92) ir X 509175, Y 6323121.
2. teritorija (lieguma vidusdaļa) – Ķīšezera austruma krasta, posmā no Jaunciema
7. škerslinijas gar ezera piekrasti līdz Sužu pussalai (Sužiem). Teritorijas platība 90 ha. Centra koordinātes ir X 511292, Y 6320631.
3. teritorija (lieguma dienvidu dala) – Ķīšezera dienvidaustrumu piekraste no Sužu pussalas līdz Juglas ietekai, ietver Pils kaktu un tā piekrastes teritorijas. Teritorijas platība 210 ha. Centra koordinātes ir X 513775, Y 6318128.
1998. gadā, izstrādātajā “Jaunciema” dabas aizsardzības plānā  no 1998. – 2002. gadam nav piedāvāts teritorijas dalījums zonās, piemērojot tām dažādus aizsardzības režīmus (Rove  2004).

Dabas lieguma teritorija atrodas Piejūras zemienes Rīgavas līdzenumā, Litorīnas jūras lagūnu līdzenuma joslā, Ķīšezera - Juglas ezervirknes ieplakā.
Lieguma sauszemes teritoriju veido kādreizējā ledus ezera ieplaka un aprimušās kāpas, kuru augstums vietām sasniedz 15 m (Sužu kāpa). Starp kāpām un ūdensmalu platformas pamatni veido šaurāka vai platāka zema terase, kura palu laika applūst. Dziļākos nogulumus lieguma teritorijā pārstāv Augšdevons, Franas stāva Gaujas svīta ar smilšakmeņiem, aleirolītiem un māliem (Latvija enciklopēdija 1999).
Kvartāru veido Baltijas ledus ezera nogulumi – smilts, grants, aleirits, māls -, kas veidojušies ledus ezeram pakāpeniski atkāpjoties Baltijas jūras virzienā. Joslās, kur ledus ezera krasts atradies ilgāku laiku, veidojās krasta vaļņi, kas mūsdienu ainavā veido kāpas (Briķis, Danilāns u.c. 1988).

Jaunciema dabas liegums atrodas Piejūras klimatiskajā rajonā. Temperatūras svārstības samazinās Baltijas jūras un Rīgas līča ietekmē. Ziemas ir siltākas, turpretī vasaras - vēsākas nekā iekšzemē. Gada vidējā t0 +6,0 līdz +6,450C, aukstākie mēneši – janvāris (mēneša vid. gaisa t0 –4,20C; vid. minimālā gaisa t0 –7,10C) un februāris (mēneša vid. gaisa t0 –4,1; vid. minimālā gaisa t0 –7,20C). Gada siltākais mēnesis ir jūlijs ar mēneša vid. gaisa t0 +17,20C un vid. maksimāla gaisa t0 +21,80C (Latvijas PSR enciklopēdija). Līdz šim novērota gada absolūti minimālā gaisa t0 ir -350C, absolūti maksimālā gaisa t0 ir +340C (aizsardzības plāns 2004).
Gada nokrišņu summa ir 687 mm. Vismazāk nokrišņu ir februārī un martā, visvairāk – jūlijā, augustā un septembrī. Ievērojamais nokrišņu daudzums un mērenās gaisa temperatūras visu gadu rada paaugstinātu gaisa mitrumu un mākoņainību. Tāpēc dienās ar sauli tās faktiskais spīdešanas ilgums vidēji gadā ir ap 44%. Valdošie ir dienvidu vēji. Lielākais vēja ātrums ir novembrī un janvāri, mazākais – jūlijā un augustā. Stabila sniega sega izveidojas decembrī un izzūd  martā. Vislielāko biezumu sniega sega sasniedz februāra beigās (Kleinberga 1988).

Lieguma teritorija atrodas Daugavas hidroloģiskajā rajonā, bez Ķīšezera akvatorijas liegums atrodas arī Juglas un Langas grīvās. Jaunciema dabas liegums atrodas Ķīšezera ziemeļu daļā no Trīsciema līdz Jaunciemam, austrumu piekrastē no Jaunciema līdz Sužiem un ezera dienvidaustrumu daļā no Sužiem līdz Juglas ietekai. Krasta līnija vietām izrobota. Liegumā ietilpst vairāki ezera līči: Zundaga kakts, Beltes kakts, Sužu užiņa, Buldurpunga, Pils kakts, Milnas dūcka, ka arī Liepusalas pussala (Kačalova u.c. 1962).
Ķīšezers ir Daugavas sateces baseina ietilpstošs caurplūdes publiskais ezers.
Ezera platība kopa ar salam ir 1738 ha, no tiem Jaunciema dabas liegumā ietilpst 196 ha. Ezera vidējais dziļums 2,4 m, lielakais dziļums 4,2 m, garums 8,9 km, platums 3,6 km, krasta līnijas kopgarums 42,8 km. Ezerdobe līdzena, piekraste pārsvarā smilšaina. Vietām ezera smilšaino grunti klāj 1,5 – 2 m dūņu un līdz 4 m bieza sapropeļa kārta (Tidrikis 1995).
Ķīšezers ir caurteces ezers: no ziemeļiem tajā ietek Langa, no dienvidiem – Jugla, kas pienes ūdeņus no Juglas ezera un Baltezeriem. No Ķīšezera iztek Milgrāvis, kurš savieno ar Daugavu. Ezers atrodas tikai nedaudz virs jūras līmeņa (1,2 m z.j.l. – 1,24 m v.j.l.), tāpēc tā ūdens līmeni būtiski ietekmē vējuzplūdi un vējatplūdi Rīgas līcī. Vējuzplūdu (rietumu vēju) laikā ezerā iekļūst iesāļš ūdens (Rutkis 1960). Tas ietekmē savdabīgas veģetācijas izveidošanos, radot labvēlīgus apstākļus halofītiem – augu sugām, kuru eksistencei nepieciešams paaugstināts sāls saturs augsnē.
Ezera ūdens kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no ieplūstošo Juglas, Langas, Daugavas un Rīgas jūras līča ūdeņu kvalitātes. Ķīšezeru ir piesārņojuši papīrfabrika „Jaunciems”, fabrikas “Mangaļi”, Rīgas stiklu-spoguļu fabrikas, Rīgas TEC, uzņēmuma "Siriuss" notekūdeņi. Līdz 2003. gada vidum neattīrīti notekūdeņi ezerā ir ieplūduši no apdzīvotas vietas Suži (www.ezeri.lv).
Negatīvi Ķīšezera ekosistēmas ir ietekmējuši savulaik veiktā smilts ieguve, kas negatīvi iespaidojusi ezera hidroloģiskos procesus. Kaut arī ezerā ir samērā intensīva ūdens apmaiņa un zemūdens strāvas, tas ir stipri piesārņots. Tāpēc, ņemot vēra, ka ezers ir vienota sistēma, kur izmainoties vienai daļai, tas atstāj iespaidu uz citām, līdz ar to tikusi ietekmēta praktiski visa ezera flora un fauna (Tidriķis 1995).

Liegumā sastopamo augšņu cilmiezis ir smilts, augšņu grupa - tipiskais podzols, kas sastopams reljefa pacēlumos un kūdrainā podzoletā glejaugsne reljefa ieplakās. Lieguma ziemeļu  daļā sastopama arī velēnu glejaugsne un velēnpodzolētā glejaugsne (dabas aizsardzības plāns 2004).
Augsnes pH ietekmē pļavā esošās sugas. Vairums augiem raksturīga ievērojama ekoloģiskā amplitūda attiecībā uz augsnes pH, un tie sastopami augsnē ar pH no 4,0 vai 4,5 līdz 7,0 un vairāk. Tas parāda to, ka vairums liegumā sastopamo augu pieskaitāmi visvairāk izplatītiem Latvijas dabisko zālāju augiem, kas satopami gandrīz visos dabiskos zālāja tipos (Sudrabiņa, Jukna 1960 ).

Tā kā Jaunciema dabas liegumam raksturīgas sausās kāpu, mēreni mitrās, mitrās un slapjās pļavas (aizsardzības plāns 1999.-2003.), tad to iedalījumu pēc Latvijas biotopu klasifikatora (2001) tiks aplūkots sīkāk:

Sausās pļavas ir ganību un citu lakstaugu sabiedrības, kas parasti sastopamas sausā augsnē. Liela loma augu sabiedrībā ir viengadīgiem augiem, kas bieži vien veido skraju, nesaslēgtu zelmeni. Sūnas un ķērpji vietām veido ievērojamu projektīvo segumu. Sausās pļavas iedala : kāpu pļavās (E.1.1.), smiltāju pļavas (E.1.2.), klinšu pļavās (E.1.3), stepju pļavās (E.1.4), saulaino mežmalu pļavās (E.1.5.) un ēnainu mežmalu pļavās (E.1.6.).

Zelmenis vairākos stāvos. Veidojies uz samērā bagātas augsnes, kura lielāko veģetācijas perioda daļu ir vidēji mitra. Dominē lakstaugi un sīkkrūmi. Mēreni mitrās pļavas iedala : vilkakūlas Nardus pļavās (E.2.1.), atmatu pļavās (E.2.2), īstās pļavās (E.2.3.),

Mitrās pļavas iedala : ļoti auglīgās palieņu pļavās (E.3.1), pļavas un ganības auglīgās un mēreni auglīgās augsnēs (E.3.2.), jūrmalas pļavās (E.3.4.).

Sastopamas reljefa pazeminājumos un palienēs uz pastāvīgi slapjas augsnes. Slapjās pļavas iedala : acidofīlas zemo grīšļu pļavās (E.4.1.), kalcifilās zemo grīšļu pļavās (E.4.2.), augsto grīšļu pļavās (E.4.3.)

Lieguma teritorija atrodas Piejūras zemienes ģeobotāniskajā rajonā, tas izskaidro piekrastes veģetācijai raksturīgo Piejūras zemienes floras elementus, pie kuriem pieder kāpu augu sugas : kālija sālszāle (Salsola kali), jūrmalas armērija (Armeria maritima), jūrmalas kamieļzāle (Corispermum intermedium) un tumšsarkanā dzeguzene (Epipactis atrorubens) (Rove  2004).
Lieguma pļavu daudzveidību nosaka teritorijas reljefa īpatnības. Applūstošās platībās atrodas mēreni mitras, mitras un slapjas pļavas. Bet, attālinoties no ezera, reljefs ievērojami paceļas vietās, kur ir saglabājušās iekšzemes kāpas un uz kurām izveidojušās sausās pļavas (Rove  2004).
Tā kā Ķīšezerā vējuzplūdu laikā ieplūst iesāļš ūdens, tad raksturīgas arī tādas iesāļu augšņu mīlošas augu sugas kā jūrmalas āžloks (Triglochin maritimum), kurš aug reljefa mikroieplakās. Lielākās platības Ķīšezera palienē aizņem mēreni mitras, mitras un slapjas pļavas. Floru veido visā valstī plaši izplatītas augu sugas. Biotopos svarīga loma ir neielabotu pļavu indikatorsugām - parastajam vizulim (Briza media) un pļavas ķērsai (Cardamine pratensis).
Mitrajās pļavās (E.3.2) vislielākās platības aizņem parastās vīgriezes (Filipendula ulmaria) pļavas (E.3.2.6.). Bieži sastopamas plašā doņa (Juncus effusus) pļavas (E.3.2.2.) un pļavas bitenes (Geum rivale) pļavas (E. 3.2.5.). Sugām bagātākās ir bitenes pļavas, kurās konstatēta lielāka neielaboto pļavu indikātorsugas un īpaši aizsargājamo sugu koncentrācija.
Mēreni mitrās (E.2.) pļavās nelielas platības veido vilkakūlas (Nardus sp.) pļavas (E.2.1.1.), bet liekākas platības aizņem pūkainas pļavauzītes (Helictotrichon pubescens) pļavas (E.2.3.2.). Šīs pļavas ir sastāvdaļa vienotā pļavu biotopu kompleksā, veidojot biotopu mozaīku.
Graudzāles dominē teritorijās, kur nav pārmitruma pazīmju. Sausajām pļavām (E.1.) raksturīgas šaurlapu skarenes pļavas. Tajā ir vairāku neielabotu pļavu indikatorsugas - dzirkstelite (Dianthus deltoides), pazvila misinsmilga (Sieglingia decumbens) -, kas liecina par to vērtību.
Īpaši ir jāātzīmē divas orhideju dzimtas sugas – Baltijas dzegužpirkstīte (Dactylorhiza baltica) un stāvlapu dzegužpirkstīte (Dactylorhiza incarnata), kas sastopamas izklaidus visā lieguma teritorijā. Tāpat Ķīšezera krastos bieži sastopama dižzirdzene (Angelica archangelica), kas ir izplatīta tikai Latvijas centrālajā daļā.
Dabas liegumā „Jaunciems” sastopami Latvija aizsargājami pļavu biotopi : jūrmalas armerijas un jūrmalas āžloku pļavas (MK noteikumi Nr. 421, 05.12.2000.). No Eiropas aizsargājamajiem pļavu biotopiem, kuri iekļauti ES ir : eitrofas augsto lakstaugu audzes, sugām bagātās vilkakūlas pļavas smilšainās augsnēs un mēreni mitras pļavas (Rove  2004).

Liegumā teritorijā, bez tipiskajām un bieži sastopamajām sugām, ir atrodamas 12 Latvijā retas un aizsargājamas augu sugas, no kuram deviņas ir iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. 1.aizsardzības kategorija piemērota jūrmalas armērijai (Armeria maritima) (Rove  2004), kura raksturīga sausām pļavām un smilšainām vietām ar skraju veģetācijas segumu. Šo sugu apdraud izmīdīšana, pļavu mēslošana un uzaršana (Kļaviņš 2006). 2. aizsardzības kategorijai pieder purva diedzene (Zannichellia palustris) (Rove  2004), kas veido grupas piekrastes seklūdenī, raksturīga suga grunts augu sabiedrībās (Kļaviņš 2006). Četrām augu sugam piemērota 3. aizsardzības kategorija: jumstiņu gladiola (Gladiolus imbricatus), jūrmalas āžloks (Triglochin maritimum) un jūrmalas kamieļzāle (Corispermum intermedium) (Rove  2004), kura Latvijā sasniedz savu ziemeļu izplatības robežu (Rasiņš 1960). Pie 3. aizsardzības kategorijas pieskaitāms arī kuprainais ūdenszieds (Lemna gibba) (aizsardzības plāns 2004), kurš sastopams dažāda lieluma grupās stāvošos un lēni plūstošos ūdeņos (Kļaviņš 2006). Trīs augu sugām piemērota 4. aizsardzības kategorija: Baltijas dzegužpirkstīte (Dactylorhiza baltica), pļavas silpurene (Pulsatilla pratensis) un stāvlapu dzegužpirkstīte (Dactylorhiza incarnata), kuras sastopamas mitrās pļavās, retāk purvos un krūmājos, minerālsāļiem bagātās pļavās ar skraju veģetāciju. Populācijas negatīvi ietekmē saimnieciskā darbība biotopā, dažviet arī izplūkšana, ietilpst komerciāli apdraudēto sugu kategorijā (Kļaviņš 2006).
Astoņas augu sugas iekļautas Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā (MK
noteikumi Nr. 396, 14.11.2000): jūrmalas armērija (Armeria maritima), stāvlapu dzegužpirkstīte (Dactylorhiza incarnata), Baltijas dzegužpirkstīte (Dactylorhiza baltica), jumstiņu gladiola (Gladiolus imbricatus), atvašu saulrietenis (Jovibarba globifera), purva diedzene (Zannichellia palustris), pļavas silpurene (Pulsatilla pratensis) un jūrmalas āžloks (Triglochin maritimum)(Rove  2004).
Divu augu sugu aizsardzības nodrošināšanai Latvijas likumdošana (MK
noteikumi Nr. 45, 30.01.2001.) paredz veidot mikroliegumus: jumstiņu gladiolai (Gladiolus imbricatus) un atvašu saulrietenim (Jovibarba globifera), tomēr tas nav nepieciešams, jo tās jau atrodas aizsargājamā teritorijā(Rove  2004).

Literatūras saraksts

 
  atpakaļ uz saturu