Kailgraudu miežu raksturojums

Kailgraudu miežiem atšķirībā no tradicionāli audzētajiem plēkšņainajiem miežiem graudu plēksnes nav saaugušas ar graudiem, kuļot tās ir diezgan viegli atdalāmas (līdzīgi kā kviešiem) (Taketa et al., 2004).

Šie mieži galvenokārt tiek audzēti kā alternatīvs graudaugs kukurūzai rajonos, kur klimats nav labvēlīgs tās audzēšanai. Tā kā plēkšņu galvenā sastāvdaļa ir kokšķiedra, tām nav nekādas vērtības, un tās nevar izmantot ne lopbarībā, ne pārtikā. Līdz ar to, kailgraudu miežu graudos ir augstāks vērtīgo barības vielu (kopproteīna, aminoskābju, cietes, vitamīnu u. c.) saturs. Kailgraudainība atzīta par vienu no vēlamajām lopbarības miežu pazīmēm, jo kailgraudu miežiem ir lielāka enerģētiskā vērtība nekā plēkšņainajiem miežiem. Kailgraudu mieži ir ekonomiski izdevīgāki, ražas iegūšanai tiem nepieciešams mazāk pievienojamo piedevu. Putnkopībā noskaidrots, ka kailgraudu miežu barība pozitīvi ietekmē olu masu un barības izmantošanas efektivitāti (Trought et al.,2005).

Kailgraudu miežiem piemīt arī veselību uzlabojošas īpašības – tie samazina holesterīna saturu asinīs, pozitīvi ietekmē cukura diabēta slimnieku vielmaiņu, samazina saslimšanas risku ar vēzi, tāpēc tos ieteicams izmantot pārtikas produktos. Holesterīna satura samazināšanu nodrošina paaugstināts beta-glikānu un E vitamīna saturs. Kailgraudu mieži ir gan ekonomiskāki (nav nepieciešama plēksnes mehāniska atdalīšana, un tos var tieši izmantot pārstrādē), gan veselīgāki, jo pārstrādes procesā līdz ar plēksnēm netiek atdalīts neaizvietojamas aminoskābes un vitamīnus saturošais grauda ārējais slānis. Kailgraudu miežus izmanto alus ražošanā, jo tiem konstatēts liels ekstraktvielu iznākums un nav nepieciešams papildus atdalīt graudu plēksnes (Taketa et al., 2004).

Kailgraudu miežu šķirnes var būt visai atšķirīgas graudu ķīmiskā sastāva ziņā, līdz ar to tās piemērotas dažādai izmantošanai. Piemēram, ir šķirnes ar vaskveida cieti (paaugstināts amilopektīna daudzums) un augstu beta-glikānu saturu graudos, šīs šķirnes ieteicams izmantot pārtikā, savukārt lopbarībai piemērotākas ir šķirnes ar zemu beta-glikānu saturu graudos. Pārtikā plaši izmantotajos kviešu graudos beta-glikānu saturs ir pavisam niecīgs (aptuveni 0,6%). Priekšroka izmantošanai pārtikā dodama arī kailgraudu miežu šķirnēm ar paaugstinātu E vitamīna saturu graudos. Augsts cietes saturs ir nozīmīgāks lopbarībai, jo nodrošina tās enerģētisko vērtību. Ir arī šķirnes ar ļoti augstu kopproteīna saturu graudos (vairāk par 20%), taču tās parasti ir mazražīgas. Kanādas selekcionāri, veidojot šķirnes lopbarībai, par svarīgu uzdevumu, ir izvirzījuši nevis kopproteīna satura paaugstināšanu, bet gan tā kvalitātes uzlabošanu, t. i., neaizvietojamo aminoskābju īpatsvara palielināšanu. No mūsu mēģinājumos izmantotā materiāla tikai nedaudz šķirnēm ir pārbaudīta to vērtība lopbarībā; arī selekcijas darbs, veidojot īpaši liellopiem piemērotas šķirnes, pagaidām nav veikts (Legzdina et al., 2004).

Latvijā kailgraudu mieži ražošanas sējumos līdz šim nav audzēti, mums vēl nav reģistrētas kailgraudu miežu šķirnes, kaut gan pirmie izmēģinājumi ar tiem Priekuļos veikti jau 19. gs. un pagājušā gadsimta 20.–30. gados, turpināti Stendes selekcijas stacijā. Pēdējos desmit gados atsākti kailgraudu miežu selekcija un pētījumi (Ahokas, 2006).

Lapas autore: Jolanta Mazvērsīte, labots: 20.01.2007