Brūnā lāča Ursus arctos

Saturs


Apraksts

Brūnie lāči ir vieni no biežāk sastopamiem lāčiem, kā arī lielākie (Anonymous 2006).
Lāča masa ir atkarīga no dzimuma, vecuma un gadalaika (Ozoliņš, Pilāts 2001). Masa ir no 150 līdz 300 kg (Ozols 1994, Uzuliņš 2004, Anonymous 2006). J.Ozoliņš, V.Pilāts (2001) raksta, ka tā variē no 100 līdz 320 kg. Garums var sasniegt no 150 līdz 200 cm (Uzuliņš 2004), bet G.Ozols (1994) par maksimālo garumu uzskata 250 cm. Vēl savādāku viedokli pauž J.Ozoliņš, V.Pilāts (2001) un Anonymous (2006) - ķermeņa garums ir no 170 līdz 280 cm. Dzīves laiks lāčiem ir no 30 līdz 40 gadiem (Ozols 1994, Ozoliņš, Pilāts 2001), bet J.Uzuliņš (2004) viņu mūžam pieliek vēl klāt desmit gadus.
Lāča galva ir masīva ar relatīvi strupu purnu (Ozols 1994, Ozoliņš, Pilāts 2001). Lāčiem ir stipri žokļi (Ozoliņš, Pilāts 2001). Viņu kakls ir īss un masīvs (Ozoliņš, Pilāts 2001, Ozols 1994). Ausis un aste ir nelielas salīdzinājumā ar garuma izmēriem (Ozoliņš, Pilāts 2001). Virs pleciem brūnajiem lāčiem ir ļoti daudz muskuļu, kas veido raksturīgo kupri (Anonymous 2006). Acis salīdzinot ar galvas uzbūvi ir relatīvi nelielas (Ozoliņš, Pilāts 2001). Lāča mazā aste nav redzama, jo tā ir maskēta zem biezās vilnas (Ozols 1994).
Kažoks, kura krāsa variē no brūngandzeltenas līdz pat melnbrūnai, ir raupjš, biezs un garš (Ozols 1994, Ozoliņš, Pilāts 2001, Anonymous 2006), bet parasti vienkrāsains (Ozoliņš, Pilāts 2001).
Lāču kājas ir masīvas (Ozoliņš, Pilāts 2001, Ozols 1994). Pēdām ir pieci ieliekti nagi (Ozols 1994, Ozoliņš, Pilāts 2001). Pakaļkāju nagi ir īsāki nekā priekšējo (Anonymous 2006). Priekšējo ekstremitāšu pēdas ir tikpat platas cik garas (kopā ar nagiem), bet pakaļējās atgādina cilvēka pēdu nospiedumus (nedaudz masīvākas un papēžu rajonā sašaurinās) (Ozols 1994, Ozoliņš, Pilāts 2001). J.Ozoliņš, V.Pilāts (2001) sīkāk apraksta priekšējo kāju izskatu - ar izteiktiem nagiem un lielo pirkstu, izmēri variē no 9 līdz 19 cm.
Ekskrementi atgādina govju izkārnījumus, bet lāčiem tie vienmēr satur vāji sagremotas augu daļiņas (Ozols 1994, Ozoliņš, Pilāts 2001).
Lāči ir piesardzīgi zīdītāji, kuri pēc ožas un dzirdes var noteikt savu atrašanos telpā (Ozols 1994, Ozoliņš, Pilāts 2001), jo šīs maņas viņam ir attīstītas labi (Uzuliņš 2004). J.Ozoliņš, V.Pilāts (2001) ir konstatējuši, ka lāčiem vislabāk ir attīstīta oža. Redzes spējas lāčiem ir vāji attīstītas (Ozols 1994).
Neskatoties uz masīvo ķermeni lāči pārvietojas veikli un nemanāmi (Ozols 1994). Lāču peldēt prasme ir laba (Ozols 1994). Viņi labprāt mazgājas (Ozols 1994). Mazie lāča bērni naski kāpelē pa kokiem (Ozols 1994).
Pārvietošanās ātrums ejot, lācim ir no 5 līdz 6 km/h, bet lēni skrienot - 10 līdz 12 km/h. Savukārt maksimālais ātrums, kuru lācis var sasniegt, ir 50 līdz 60 km/h (Ozoliņš, Pilāts 2001). Vidējais attālums, ko lācis var noiet dienā, ir 2 līdz 3.5 km (Ozoliņš, Pilāts 2001).
Lāči dzīvo ģimenēs – mātes kopā ar mazuļiem – vai vieni paši (Ozols 1994, Ozoliņš, Pilāts 2001, Anonymous 2006).
Mātītēm ir mazāka teritorija nekā tēviņiem (Anonymous 2006). Viena lāča tēviņa lielajā teritorijā var būt vairāku mātīšu teritorijas (Anonymous 2006).
Lāču māte ar saviem bērniem dzīvo kopā līdz diviem gadiem (Ozols 1994). J.Ozoliņš, V.Pilāts (2001) piekrīt tam, bet nedaudz precizē minimālo laiku, līdz kuram māte dzīvo kopā ar saviem lācēniem. Tas ir pusotra gads.
(Uz saturu)

Izplatība

No lāču sugām brūnais lācis pasaulē ir visizplatītākais, jo viņš ir sastopams Eiropā, Sibīrijā, centrālajos kalnos Āzijā, ziemeļos Ziemeļamerikā (Ozoliņš, Pilāts 2001, Anonymous 2006). Kopš 19.gadsimta sākuma šo lāču populācija - skaits, kā arī apdzīvotā teritorija - ir samazinājusies par 50% (Ozoliņš, Pilāts 2001).

izplatības_karte
1. attēls Brūnā lāča Ursus arctos izplatība pasaulē (http://bearden.org/Species%20and%20Programs%20pages/Brown%20bear%20page.htm)

Areāla ziemeļdaļā lācim, tāpat kā citiem plēsējiem, ir zems populācijas blīvums un liels dzīves iecirknis (Ozoliņš, Pilāts 2001). Iecirkņa lielums ir atkarīgs no lāča dzimuma, barības bāzes un civilizācijas klātbūtnes (Ozoliņš, Pilāts 2001).
Taigas raksturīgais elements ir lācis (Ozoliņš, Pilāts 2001). Ziemeļu un alpīnajā tundrā, kā arī civilizācijas neskartajos stepes apgabalos dzīvo brūnais lācis (Ozoliņš, Pilāts 2001, Anonymous 2006).
Antropogēnā traucējuma dēļ Eiropā lāči nespēj apdzīvot visu savu kādreizējo izplatības apgabalu (Ozoliņš, Pilāts 2001).
Senāk lācis ir apdzīvojis visu Eiropu, izņemot Islandi, Gotlandi, Korsiku, Īriju un Sardīniju (Ozoliņš, Pilāts 2001).
Kādreiz Austrumbaltijā raksturīgs taigas faunas elements bija brūnais lācis (Ozoliņš, Pilāts 2001). Attīstoties mežsaimniecībai Baltijā saruka lāču populācijas lielums (Ozoliņš, Pilāts 2001).
Latvijā brūnais lācis ir dzīvojis kopš bronza laikmeta (Ozoliņš, Pilāts 2001). Sākot no 19.gadsimta beigām, lāči ir vairāk sastopami Latvijas austrumu daļā, kur tie regulāri imigrē no Krievijas un reizēm arī no Igaunijas (Ozoliņš, Pilāts 2001, Uzuliņš 2004). G.Ozols (1994) precizē, no Igaunijas un Krievijas. Pirmās brīvvalsts laikā lāčus regulāri izšāva, tāpēc viņus neuzrāda mežu dzīvnieku sarakstos tajā laika posmā 20.gadsimta 20. – 40.gadi (Ozoliņš, Pilāts 2001).
Lāču reģistrētais skaits 2002.gadā bija četri (Uzuliņš 2004). Latvijas lāču populācijas nākotne ir atkarīga no cilvēkiem, jo viņi vienīgie var apdraudēt lāčus (Ozols 1994).
(Uz saturu)

Dzīves vide

Lācis apdzīvo vecus skuju koku vai jauktu koku mežus, kas izretināti ar aizaugušiem degumiem vai izcirtumiem, vai purviem, vai ūdenstilpnēm (Ozols 1994, Ozoliņš, Pilāts 2001).
Lāči Latvijā apdzīvo lielus meža masīvus (Ozols 1994, Ozoliņš, Pilāts 2001, Anonymous 2006).
(Uz saturu)

Diēta (barošanās veids)

Lāči ir visēdāji, bet pārsvarā fitofāgi (Ozols 1994, Ozoliņš, Pilāts 2001, Uzuliņš 2004, Anonymous 2006). Lāči pavasarī apēdīs jebkuru asnu, ko atradīs (Ozols 1994). Pavasarī viņi ēd plēvspārņus Hymenoptera - kamenes, lapsenes un rūsganās skudras (Ozoliņš, Pilāts 2001). Vasarā viņi paliek prasīgāki pret barību - pēdējā laikā iepatikušās auzas (Ozols 1994). Vasarā un uzbarošanās periodā, rudenī, lieto augu barību - ozolzīles, graudus, ogas un riekstus (Ozoliņš, Pilāts 2001). Tas nemaz nenozīmē, ka lāči vasarā neēd plēvspārņus un pavasarī augus (Ozoliņš, Pilāts 2001). Lāči ļoti daudz patērē kukaiņu oliņas vai kūniņas (Ozols 1994), tāpēc itin bieži iztukšo lapseņu, kameņu un putnu ligzdas (Ozols 1994, Uzuliņš 2004). Medus lāčiem patiešām garšo (Ozols 1994). Diētā arī lieto citus mazos bezmugurkaulniekus, olas no ligzdām, kas atrodas uz zemes (Ozols 1994). Bada dēļ var uzbrukt lielajiem zīdītājiem un mājlopiem (Ozols 1994, Ozoliņš, Pilāts 2001, Anonymous 2006). Pirms un pēc ziema miega lāči ēd visu, ko var saķert, pat alnēnus (Uzuliņš 2004). Izsalcis lācis vienā paņēmienā var apēst līdz pat 40 kg gaļas (Ozols 1994).
Iztraucētie indivīdi ziemā vai pamodušies agri pavasarī, var pārtikt no trūdošu dzīvnieku līķiem (Ozols 1994, Ozoliņš, Pilāts 2001, Anonymous 2006). Šo līķu mazais skaits kraukļu un citu plēsēju dēļ neveicina Latvijas lāču populācijas pieaugumu (Ozoliņš, Pilāts 2001).
Viņi mēdz ēst no jūras izskalotos jūras zīdītājus - vaļus, valzirgus un roņus (Anonymous 2006).
Attīstoties dabas tūrismam, daži īpatņi ir specializējušies iegūt barību tūrisma apmetņu vietās (Ozoliņš, Pilāts 2001).
(Uz saturu)

Sociālā dzīve

Dabisko ienaidnieku Latvijā nav (Ozols 1994). Biezais kažoks pasargā lāci no kukaiņu dzēlieniem (Uzuliņš 2004). Visvairāk lāčus apdraud cilvēki (Ozols 1994). Lāču ziemas miegu un vairošanās sekmes traucē medības ar dzinējiem, it īpaši vēlā rudenī un ziemā, mežu velšu pastiprināta vākšana un mežizstrādes palielināšanās (Ozoliņš, Pilāts 2001). J.Ozoliņš, V.Pilāts (2001) savu domu turpina - civilizācija negatīvi ietekmē lāceņu mātes instinktus, jo, iztraucējot no ziemas miega, viņas vēl ir miegainas, tamdēļ aizmirst savus mazuļus aizsargāt un bēg prom no midzeņa un atpakaļ bieži neatgriežas (Ozoliņš, Pilāts 2001). Grūsnas mātītes līdzīgā situācijā itin bieži pazaudē savus nedzimušos pēcnācējus (Ozoliņš, Pilāts 2001). Caureja jeb "lāču kaite" lāčiem piemetas no uztraukuma (Uzuliņš 2004).
Ziemas miegs ir raksturīgs areāla ziemeļdaļā dzīvojošiem īpatņiem nevis dienviddaļā (Ozoliņš, Pilāts 2001). Ikgadējās pieejamās barības daudzuma izmaiņām palīdz pielāgoties ziemas miegs, kas arī ir vairošanās stratēģija (Ozoliņš, Pilāts 2001). Ziemas guļā lāči dodas pa vienam, izņemot lāču mātes ar mazuļiem (Ozols 1994). Atkarībā no tā cik ātri uzkrājas tauki taukaudos lāči dodas ziemas miegā sākot ar oktobri beidzot ar decembri (Ozols 1994, Ozoliņš, Pilāts 2001). Ziemas migu ierīko nomaļās vietās - zem izgāztiem kokiem, augsnē vai alās, kas izraktas skudru pūžņos (Ozoliņš, Pilāts 2001). Ziemas miega laikā lācis stipri novājē (Uzuliņš 2004). Ziema miega laikā zarnu trakts ir piepildīts ar gļotām, tādējādi radot sāta sajūtu (Uzuliņš 2004). Lai zarnu traktu varētu piepildīt ar gļotām, pirms tam tas ir jāatbrīvo, tāpēc lāči divas nedēļas pirms ziema miega neko neēd (Uzuliņš 2004). Ziemas migu ierīko vissausākajā vietā, kas ir pieejama, ūdenstilpju tuvumā (Ozols 1994). Migu siltina ar sūnām, sienu, lapām un egļu zariem (Ozols 1994). Tā reti atrodas uz zemes vai zem biezākas egles (Ozols 1994). Apaugļoto mātīšu migas ir plašākas un dziļākas (Ozols 1994). Viņas sevi pašas vēl papildus apsedz ar egļu zariem (Ozols 1994). Ziemas guļas vietu lāči pamet aprīlī (Ozols 1994).
Lāči cilvēkus apzināti neapdraud (Ozoliņš, Pilāts 2001, Uzuliņš 2004). Parasti lācis cilvēkam uzbrūk aizsargājot sevi, savus mazuļus vai savu medījumu (Ozoliņš, Pilāts 2001). G.Ozols (1994) pauž citu viedokli, cilvēkiem lāči uzbrūk izņēmumu kārtā, kad viņi nelāgi ir pārsteiguši lāci ziemas miega laikā, medījot vai dzīvnieks ir ievainots un jāpiesargājas no mātītēm, kurām ir mazuļi, un individuāliem klejotājiem ziemas laikā, jo viņi visi var būt draudoši.
Lāču klātbūtni ir vieglāk konstatēt pēc to atstātām pēdām nevis pēc tieša kontakta (Ozoliņš, Pilāts 2001). Bišu stropus lācis mēdz izjaukt (Ozoliņš, Pilāts 2001). Viņš mēdz apmeklēt auzu laukus (Ozoliņš, Pilāts 2001). Tuvu brūno lāci var ieraudzīt vietās, kuras ir līdzīgas noliktavām, kurās glabājas daudz barības, laukumos, kas bagātīgi nosēti ar ogām, un zivju nārstu reģionos (Anonymous 2006).
(Uz saturu)

Vairošanās

Lāči ir monogāmi (Ozols 1994, Uzuliņš 2004). Trešajā mūža gadā lāči ir gatavi uzsākt vairoties (Ozols 1994). Mātīte nobriest vēlāk – četrarpus gados (Anonymous 2006). Šī spēja saglabājas aptuveni 27 gadus (Ozols 1994).
Pārojas reizi divos gados, jūnijā vai jūlijā (Ozols 1994). Anonymous (2006) uzskata, ka maijā un jūnijā lāča tēvs ar lāča māti tiekas tikai pārošanās laikā (Uzuliņš 2004). Tad viņi pārojas vairākas reizes (Anonymous 2006). Augļa attīstība ilgst aptuveni septiņus mēnešus (Ozols 1994). Lācēni piedzimst laikā no decembra beigām līdz februāra vidum (Ozols 1994, Anonymous 2006) – J.Uzuliņš precizē, lācenes migā. Anonymous (2006) uzskata, ka mazuļi dzimst arī vēl martā. Mazuļu skaits parasti ir divi vai trīs (Ozols 1994). J.Uzuliņš (2004) ir nedaudz pesimistiskāks, jo uzskata, ka mazuļu skaits ir viens vai divi. Anonymous (2006) ir nedaudz optimistiskāks, jo uzskata, ka mazuļu maksimālais skaits ir četri. Lāču mazuļi pirmajā dzīves mēnesī ir akli (Ozols 1994). Piedzimstot viņi ir mazi, nevarīgi (Ozols 1994) un sver 350 – 500 g (Uzuliņš 2004). Mātes pienu lācēni saņem līdz pieciem mēnešiem (Ozols 1994). Kopā ar māti lācēni pavada savus pirmos divus dzīves gadus (Ozols 1994, Uzuliņš 2004, Anonymous 2006). Anonymous (2006) uzskata, ka vēl pusgadu pēc divu gadu sasniegšanas mazulis vēl var būt kopā ar māti.
Vairošanās Latvijā nenotiek visticamāk dēļ biežajiem antropogēniem traucējumiem (Ozoliņš, Pilāts 2001).
(Uz saturu)

Aizsardzība

Latvijā brūnais lācis ir Latvijas sarkanajā grāmatā kopš 1977.gada (Ozoliņš, Pilāts 2001). Tā statuss - reta suga, kura tuvākajā laikā neizmirs, bet tā var ātri iznīkt vides specifisko prasību dēļ vai nelielās apdzīvotās teritorijas dēļ (Ozoliņš, Pilāts 2001).
Brūnais lācis ir iekļauts CITES 2.pielikumā (Anonymous 2006).
(Uz saturu)

Literatūra

Ozoliņš J., Pilāts V. 2001. Latvijas daba. Rīga: GANDRS, 42. – 49. lpp.
Ozols G. 1994. Enciklopēdija "Latvijas daba" 1. sējums (A-Dom), brūnais lācis. 165 - 166 lpp. Rīga, Latvijas enciklopēdija.
Uzuleņš J. 2004. Dzīvnieki Latvijā. Rīga: apgāds „Zvaigzne ABC”, 38. – 39. lpp.
Anonymous. 2006. Brown bear description. http://bearden.org/files/Brown%20Bear%20fact%20sheet.pdf
(Uz saturu)

UZ IEVADLAPU