Zaļi fluorescējošais proteīns (GFP)

GFP modelis
Attēls: http://www.wikipedia.org

Zaļi fluorescējošais proteīns (GFP – green fluorescent protein) sastāv no 238 aminoskābēm . Dabā tas atrodams Klusā okeāna medūzā Aequorea victoria un ir eksistējis jau 600 miljonus gadu. GFP ierosināts ar zilu gaismu (395 nm) fluorescē redzamās gaismas zaļajā spektra daļā ar maksimumu pie 509 nm. Pirmoreiz klonēta 1994. gadā, mūsdienās šī olbaltumviela ir atradusi plašu pielietojumu molekulārajā bioloģijā kā gēnu ekspresijas apstiprinātājs. Popularitāte varētu būt izskaidrojama ar iespēju vizualizēt agrāk neredzamos procesus šūnā (cilvēka galvenais maņu orgāns ir acis). GFP var apzīmēt kā: 21. gadsimta mikroskops. Zaļi fluorescējošais proteīns ļauj veikt šūnas dinamikas pētījumus – proteīnu transportu, proteīnu struktūras izveidošanos un atrašanās vietu šūnā, RNS dinamiku. GFP kā marķieri pētījumos var izmantot, savienojot tā gēnu ar interesējošā proteīna gēnu, t.i., pievienojot GFP pētāmās olbaltumvielas galā. Latvijas Biomedicīnas studiju un pētījumu centrā GFP tiek izmantots melanokortīnu receptoru lokalizācijas pētījumos šūnā. Uz doto brīdi visā pasaulē ir izveidoti trans gēni organismi, kuri ekspresē GFP: baktērijas, raugi un citas sēnes, augi, tārpi, kukaiņi un zīdītāji.

Autors: Raitis Pečulis
Pēdējās izmaiņas: 2007.01.22