Dīvains ir šis mazais dzīvnieciņš, tā neparastās morfoloģijas dēļ un arī tādēļ, ka tuvāk aplūkojot, tas atgādina miniatūru lāci. Tāpēc es nolēmu to nosaukt par ūdenslācīti.

- Gauskāju atklājējs, J.A.E. Gēze (Kvedlinburga, Vācija), 1773.

Apraksts
Sistemātika
Pētniecība
Dzīvesveids


Apraksts uz augšu


Gauskāji (turpmāk tekstā arī- tardigradi, ūdens lācīši) ir mazi, segmentēti, bilaterāli bezmugurkaulnieki ar 8 nesegmentētām kājām, kuru galos bieži ir mazi nadziņi. Veido nodalījumu Tardigrada. Sasniedz 1.5- 0,5mm, kāpuri var būt mazāki par 0.05mm. Par spīti mazajam izmēram tiem ir diezgan komplicēta uzbūve- muskuļi, nervi, kājas, galva, mute, smadzenes, acis.

Gauskāja uzbūve

Sistemātika uz augšu


Izpētes pirmsākumos zinātnieki uzskatīja tardigradus par nematodēm, iespējams neposmoto kāju un mutes orgānu līdzības dēļ. Vēlāk noskaidrojās, ka ir būtiskas atšķirības, piemēram, nematodēm viens stilets (tāds kā dūrējsūcēj mutes orgāns?), ūdenslācītim divi, kā arī tardigradi ir daudz attīstītāki par nematodēm, tādēļ ar laiku nācās tiem piešķirt pašiem savu nodalījumu. Tiek uzskatīts, ka tas ir radniecīgs posmkāju nodalījumam Arthropoda (kukaiņi, zirnekļi, vēžveidīgie), galvenā atšķirība- tardigradiem ir neposmotas kājas. Otrs radniecīgais nodalījums ir Onychophora- kāpuriem līdzīgi bezmugurkaulnieki, kas arī ieņem vietu starp posmkājiem un tārpiem, tomēr ir vērojamas atšķirības antenu un elpošanas sistēmas uzbūvē. Uzkata, ka nematodēm, posmkājiem un tardigradiem ir bijis kopīgs sencis un parasti šie kutikulu mainošie dzīvnieki tiek apvienoti zem nosaukuma Ecdysozoa.
   
Dalās domas par ūdenslācīšu izcelsmi, fosīliju trūkuma dēļ(tardigradi ir diezgan mīksti, daži ir caurspīdīgi), lai gan ir bijuši gadījumi, ka tos atrod, piemēram dzintarā. Uzskata, ka tie, tāpat kā liela daļa dzīvnieku parādījās Kembrija "sugu eksplozijas" laikā- kādus 540 milj. gadus atpakaļ. Zinātnieki domā, ka tardigradi gadu gaitā nav pārāk mainījušies.

Ir aprakstītas vairāk kā 1000 sugas. Tomēr nav skaidri zināms cik sugu patiesībā ir atklātas, jo sistemātika pagaidām nav sakārtota un trūkst internacionālas datu bāzes, reizēm, sugu atklājēji nav devuši pilnvērtīgus sugu aprakstus, tādēļ gadās, ka viena suga tiek atklāta vairākas reizes.

Pētniecība uz augšu


Pirmais aprakstījis Johans Augusts Eiframs Gēze 1773., nosaucot to par mazo ūdenslācīti, terminu "tardigrada" devis zinātnieks Spallanzani 1777. gadā, tas nozīmē- "lēnais gājējs" (radniecīgs tam ir latviešu termins- gauskājis). Mūsdienu zinātnieki šo terminu uzskata par nekorektu, jo tardigradi neveikli klumpačo tikai ūdens pilienā uz paraugstikliņa, jo neprot peldēt. Savā dabiskajā vidē- parasti sūnās, tie izmanto nadziņus, lai veikli kāpelētu pa tām, ka pa miniatūriem kokiem. Tardigradiem ir daudz nosaukumu dažādās valodās, viens no jaukākajiem angļu sinonīmiem ir "moss piglets"- sūnu cūciņas, kas norāda arī uz tardigradu iemīļotāko dzīvesvietu. Mūsdienās šo mazo, neparasto dzīvnieku popularitāte strauji aug, pateicoties to neparastajam izskatam, ka arī spējai izdzīvot dzīvībai bīstamos apstākļos. Zinātnieki cenšas izveidot pareizu klasifikāciju, gan pētot gauskājus mofoloģiski, gan ar ģenētisku analīžu palīdzību, fani tos fotogrāfē, filmē un pat sacer par tiem dziesmas un dzeju.

Dzīvesveids uz augšu


Tardigradu barība variē atkarībā no sugas, dzimtas, rindas. Parasti tie pārtiek no augu sulām, kuras iegūst ar sava dūrējsūcējtipa mutes orgāna palīdzību. Daži ēd arī dzīvnieku šūnas un baktērijas. Pāris sugas ir tipiski gaļēdāji.

Viņus ēd nematodes, amēbas un citi tardigradi. Saimnieciskas nozīmes tardigradiem nav. (Pagaidām!)

Vairojas partenoģenēzes ceļā, vai dzimumceļā, dējot olas. To skaits var sasniegt pat 40. Olu dažādība starp sugām ir apbrīnojama. Dažas līdzinās īstiem mākslas darbiem. Daži autori domā, ka barības trūkuma apstākļos tardigradi spēj "uzsūkt" atpakaļ olas(protams, pirms izdēšanas). Arī dēšanas process mēdz variēt, citas sugas brīvi izdēj savu olu, citas atstāj olas ar visu kutikulu(nomet savu ādu), citi atstāj brīvus olu "saišķīšus".

Tardigrads ar olām iekšā