Dzīvotnes
Tardigradi ir sastopami gan 6 km augstumā Himalajos, gan 4 km dziļā
jūrā,
no pola, līdz pat ekvatoram. Visbiežāk sastopami sūnās un ķērpjos,
reizem
arī augsnē un kā bentosa dzīvnieki, kur tie var būt pat 25 tūkstoši
dzīvnieku litrā. Bieži ir atrodami avotiņos mirkstošās sūnās. Sastopami
visur- tropu mežos, tundrā, kalnu virsotnēs un dziļi jūrā.
Lielākā daļa dod priekšroku strautiņiem un mitrām sūnām vai ķērpjiem,
kaut gan spēj uzturēties arī smilšu kāpās, augsnē un lapu slānī.
Atklātas apmēram 150 jūras sugas, Tomēr- visiem gauskājiem vajag
mitrumu, lai varētu
elpot.
Uzkata, ka tardigradi sākotnēji attīstījušies okeanā, pēc tam
kolonizējuši arī saldūdens un sauszemes dzīvotnes. Grupa
Heterotardigrada pārsvarā satur jūras iemītniekus, savukārt
Eitardigrada tikai sauszemes iemītniekus (vismaz cik zināms līdz šim).
Nav tikai noskaidrots, vai Eitardigrada attīstījušies no
Heterotardigrada, vai abu grupu sauszemes iemītnieki attīstījušies
paralēli
Tardigradu pētniekus parasti pārsteidz viņu plašā izplatība, rodas
iespaids, ka viņi ir sastopami katrā trūdošo lapu kaudzē parkā, vai
katrā sūnu kušķī mežā. Viena no
hipotēzēm par gauskāju plašo izplatību ir tāda, ka viņi tiek nesti
vējā kopā ar izžuvušam sūnām, jo viņi tiek atrasti arī uz samērā jaunām
vulkāniskām salām.
Kā
tos atrast
1. Sūnu vai
ķērpju kušķi uzlikt uz Petri plates( vai šķīvja);
2. Samērcēt uz 3-24 h;
3. izspiest sūnās uzsūkto ūdeni un pa pilienam pārbaudīt zem mikroskopa;
4. Izturēties maigi un nesaspiest lāčus zem segstikliņa.
Gaismas mikroskopijai ir savas problēmas- tik lieliem un
telpiskiem
dzīvniekiem ir diezgan neiespējami atrast piemērotu fokusu, toties var
labi izšķirt krāsas. Lai uzņemtu skaistas telpiskas bildes izmanto
skenējošo mikroskopiju. Spriežot pēc pieejamo attēlu daudzveidības
tardigradu pētīšanā izmanto visus izplatītākos mikroskopijas veidus.
Izdzīvošana
ekstrēmos apstākļos
Tardigradi ir spējīgi izturēt-
-
ļoti zemās līdz pat -200 °C un ļoti augstās, līdz pat 151 °C
temperatūrās;
-
sasaldēšanas un atsaldēšanas procesu;
-
sāļuma izmaiņas;
-
skābekļa trūkumu;
-
ūdens trūkumu;
-
spēcīgu jonizējošo radiāciju- 1000 reizes lielāku kā letālā deva
cilvēkam;
-
daudzas indīgas ķimikālijas;
-
verdošu alkoholu, šķīdinātājus;
-
vaakumu;
-
augstu spiedienu (lidz pat 6 reizēm lielāku, kā dziļākajos okeānu
slāņos).
Šo iemeslu dēļ astrobiologi ir iecienījuši tardigradus, kā savu
pētījumu objektu. Viņus pat sūta kosmosā.
Kriptobioze
Lai izdzīvotu
tik ekstremos apstākļos tardigradi izmanto kriptobiozi- metabolisms
atgriezeniski apstājas.
* anhidrobioze (bez ūdens);
* kriobioze (zema temperatūra);
* osmobioze (paaugstināts sāļu daudzums);
* anoksibioze (bez skābekļa).
Visvairāk tardigradiem pētīta ir anhidrobioze. Viņi pārdzīvo sausos
peridus saritinoties "muciņas" formā.
Ogļhidrāts trehaloze aizvieto
ūdeni
šūnās. Metabolisms var būt pat mazāks par 0.01% no normālā. Tā viņi var
dzīvot pat 100 gadus.Tomēr viņus neuzskata par ekstrēmos
apstākļos dzīvojošiem, jo viņi
tādus tikai pārlaiž, nevis dzīvo tādos. arī pārējos kaitīgos apstākļus
tie spēj pārciest pārsvarā izžuvušā formā.
Pēc kriptobiozes viņi atdzīvojas dažu minūšu līdz stundu laikā.
Nepieciešams ir tikai piliens ūdens!