Sindbis vīruss pieder pie alfavīrusu apakšģints. Pirmoreiz tika izolēts 1952. gadā Ēģiptē no moskītiem, tas piederēja AR339 celmam, no kura, vēlāk tika veidoti dažādi mutanti, piemēram, karstuma izturīgie(HR – heat resistant). Tas galvenokārt izplatītās ar moskītu palīdzību. Izraisa cilvēkiem sindbis drudzi, kura pazīmes ir locītavu sāpes, savārgums un izsitumi. Tas galvenokārt ir izplatīts: dienvidu un austrumu Āfrikā, Ēģiptē, Izraēlā, Filipīnu salās un daļā Austrālijas. Tas galvenokārt izmanto mugurkaulniekus (biežāk putnus) kā saimniekus un izplatās ar bezmugurkaulnieku palīdzību (moskītu), izmantojot tos kā vektorus (Taylor R. et al. 1955).
Sindbis vīrusa genoms ir vienjoslas RNS, apmēram, 11700 nukleotīdus gara ar cap struktūru 5’ galā un poliadenīna struktūru 3’ galā. Tā sastāv no divām daļām, pirmā kodē strukturālos proteīnus, otrā nestrukturālos, sk. attēlu.



Sindbis vīrusa genoma sastāva tabula.