Sindbis vīrusi, tāpat kā pārējie alfavīrusi sastāv no kodolkapsīdas, kas ir ietverta lipīdu dubultslānī uz kura atrodas iesaiņoti proteīni, kas ir svarīgi starpnieki, piesaistoties pie saimniekšūnas receptoriem, novedot pie viroīda endocitozes. Pēc vezikulas un apvalka proteīnu noārdīšanās, saimniekšūnā atrodas: kodolkapsīda, kapsīdas proteīnu komplekss un genomiskais RNS, sk. attēlu. (Strauss J. et al. 1990).
Genomiskais 49S RNS ir pozitīvi lādēts un kalpo kā mRNS, no kura veidojas nestrukturālie proteīni: nsP1, nsP2, nsP3 un nsP4. Nestrukturālie proteīni sintezējas, kā divi poliproteīni: P123 un P1234. Poliproteīns P123 sastāv no nsP1, nsP2 un nsP3, savukārt poliroteīns P1234 no nsP1, ns P2, nsP3 un nsP4 (Lopez S. et al. 1985). Vēlāk, ar nestrukturālo proteīnu palīdzību no (+) vienjoslas RNS tiek sintezēta, pilna garuma, komplementāra, (-) vienjoslas RNS, kas ir kā matrica, lai sintezētu, pilna garuma, genomisko RNS. No (-) RNS tiek sintezēta subgenomiskā 26S mRNS, kas kalpo priekš strukturālo poliproteīnu sintēzes, kuriem sašķeļoties veidojas strukturālie proteīni: C, E1 un E2.
Vēlāk kapsīdproteīni iepako genomisko RNS kodolkapsīdā, kas mijiedarbojas ar šūnas virsmas proteīniem, inkorporētiem citoplazmatiskajā membrānā, kur notiek jaunu vīrusu daļiņu iznākšana no šūnas (Taylor R. et al. 1955).
Pastāv trīs veidi, kā šūnā ievadīt sindbis genomu: visefektīvākais ir veicot infekciju ar vīrus daļiņām, apmēram, 100% efektivitāte, mazāk efektīva metode ir elektroporācija, kad šūnā tiek ievadīta RNS, apmēram, 80% un vismazāk efektīvā ir plazmīdas DNS transformēšana šūnās, apmēram, 20%. (Strauss J. & Srauss E. 1994).

Alfavīrusa dzīves cikls: