sākumslapa
par purvu putniem
attēli
noderīgas norādes

AUGSTO PURVU PUTNI

  1. I (ievads)
  2. II (ligzdotāji)
  3. III (neligzdotāji)
I (ievads)

Putni dzīvo visur. Arī purvos. Bet purvi ir dažādi. Tādēļ vispirms par purviem.
Latvijā purvi un pārpurvojušās zemes aizņemt ap 9% no kopējās teritorijas, tomēr īsti purvi būs tikai kāda puse no tās. Un lielāko daļu no šīs puses aizņem augstie purvi.

Augstie purvi ir purvi, kuri ūdeni saņem tikai no nokrišņiem – ombotrofie purvi, vēl ir zāļu jeb zemie purvi, tie ūdeni saņem pārsvarā tikai no gruntsūdeņiem; purvi, kas saņem ūdeni gan no gruntsūdeņiem, gan no nokrišņiem, ir pārejas purvi. Purvi atšķiras arī pēc augiem, kas tajos atrodami. Augstajos purvos būs daudz sfagnu sūnas un kroplas priedītes. Zemos purvos vairāk dažādi grīšļi, īpasi sugām bagāti ir kalcifilie zāļu purvi. Pārejas purvos – mazliet no viena un mazliet no otra.

Purvi ir slapjās vietas, un purvos cilvēki iet nelabprāt. Purvos ir īpatns gaiss un akači, un reizēm veci ļauži piemin vadātāju, pēc pusi dienas ilgas klīšanas pa purva plašumiem. Lielākoties purvos redzams tik pa kādam biologam, makšķerniekam vai medniekam. Biežāk cilvēki purvos parādās tikai rudeņos, kad jāsteidz dzērvenes lasīt. Bet lielāko daļu gada purva dzīvība var justies samērā netraucēta.

Purvs nav viendabīgs. Purvos ir klajumi un priežu audzes, un ezeriņi, lāmas un slīkšņas. Tādēļ putnus apdzīvo dažādi putni – daudzi tādi, kas sastopami arī citos biotopos, bet daži, kas raksturīgi tikai purviem. Tomēr biežāk sastopamo sugu skaits nebūs vairāk kā pāris desmiti.

II (ligzdotāji)

Purva specifiskā īpatnība ir to klajumi, tomēr visos purvos ir priežu audzes. Lielāko daļu Latvijas augsto purvu ir ietekmējuši meliorācijas darbi, tā izmainot gruntsūdeņu līmeni, pie kam izmaiņu intensitāte visspēcīgāk jūtama purvu malās, un jo sausāks purvs, jo labāk augs priedes. Un purvu malas parasti veido jaunākas vai vecākas, blīvākas vai retākas priežu audzes. Ipaši daudz vai īpaši retas putnu sugas šeit gan neredzēt. Pēc vairāku stundu iešanas, putnu sabiedrību šajās audzēs gribas nodēvēt par vismaz vienmuļu. Biežāk dzirdamā suga ir koku čipste, gandrīz tik pat bieži arī žubīte, un retāk vītītis. Retāk sastopami un arī grūtāk ieraugāmi ir vakarlēpis un lielā čakste. Rudeņos šeit ik pa laikam var manīt kādu zīlīšu bariņu vai redzēt dižraibo dzeni, ja paveicās – izcelt kādu rubeni no zilenājiem. Rubeņi un arī medņi vasaras sākumā priežu audzēs slēpjas ar mazuļiem.

Iznākot klajumā uzreiz ir brīvāks skats un var aplūkot ievērojamu purva platību. Pārredzamība ir svarīgs faktors tārtiņveidīgajiem putniem. Un purvu klajumos tie ir. Retākie un interesantakie, arī lielākie, ir lietuvainis (60-100 pāru) un kuitala (15-200 pāru). Biežāk sastopami ir dzeltenie tārtiņi (350-450 pāri), bet pie akačiem un nelieliem ezeriņiem arī purvu tilbītes (800-1000 pāru). Šīs četras sugas ligzdošanas laikā sastopamas gandrīz tikai purvos. Klajumos nereti ligzdo arī ķīvītes un mērkaziņas, reizumis arī pa kādai pļavu tilbītei.

No citiem putniem, klajumus par gana tīkamiem sev atzīst pļavu čipstes un lauku cīruļi. Diezgan bieži arī lukstu čakstītes un mitrākās vietās dzeltenās cielavas. Grūtāk pieejamās vietas izvēlas dzērves. Pavasaros purvu klajumos riestos rubeņi. Klajumos lido baroties arī plēsīgie putni. Viens no retākajiem, kas turpat purvmalā vai minerālzemes salās ligzdo ir klinšu ērglis (5-6 pāru). Reizumis ligzdo arī purva piekūns, bet nu jau vairāk kā 50 gadus nav konstatēta lielā piekūna ligzdošana. Nereti ligzdo niedru lija, daudz retāk – pļavu lija. Purvos mēdz ligzdot arī zivjērgļi.

Lielākā sugu daudzveidība purvos atrodama pie ezeriņiem un lāmām. Tur sastopami dažādi ūdensputni, arī reti ligzdotāji kā melnkakla gārgale. Biežākās sugas gan pie ezeriņiem ir pīles un kaijas, īpaši ja ezeriņos ir grūti pieejamas salas. Vasarā pie ezeriņiem redzamas sudrabkaijas un kajaki, reizumis pa kādam upes zīriņam, no ūdens putniem – krīkļi, baltvēderi, meža pīles un gaigalas. Pie atklātas kūdras laukiem un slīkšņām arī gugatņi un upes tārtiņi. Ezeru krastmalās bieži redzama baltā cielava.

Ļoti pievilcīgs purvu elements ir mineralzemes salas, kuras lielākoties ir klātas ar veciem un cilvēka darbības neietekmētiem mežiem vai retāk ar laukiem un kādu retu māju (parasti jau pamestu). Pie salām sugu daudzveidība ir ievērojami lielāka, jo var sastapt arī purvam neraksturīgas sugas no mežu biotopiem. Tie būtu dažādi meža strazdi, dzeguze, dienas plēsīgie putni un pūces, kuru ligzdvietas nereti atrodas salu mežaudzēs, dažādi zvirbuļveidīgie putni un dzeņi.

III (neligzdotāji)

Lielajos purvos putnu visvairāk ir rudeņos migrāciju laikā, kad tajos apstājas atpūsties migrējošo zosu un dzērvju bari. Tāpat migrāciju sezonās purvos var novērot dažādus maldu viesus, kas purviem nav raksturīgi. Pavasara migrācijas laikā migrējošo putnu bari apstājas atpūtas vietās īsāku laika periodu, jo jāsteidzas ieņemt ligzdošanas vietas.

Ziemā purvs ir kluss, tomēr nebūt ne tukšs un pamests. Purvus regulāri pārlido kraukļi, retumis klinšu ērglis, meklējot barību. Priežu audzēs retāk sastopami zīlīšu bariņim, kas pārbauda priežu mizas spraugas barības meklējumos.

Pavasaros purvos atgriežas ligzdotāji un sākas riesta sezona.



Uz sākumu

Literatūras saraksts

Avotiņš A. 2005. Putni Teiču dabas rezervātā. Ļaudona, Teiču dabas rezervāta administrācija.

Birdlife International 2004. Birds in Europe: populationestimate, trends and conservation status. Cambridge, UK.

Pakalne M., Kalniņa L. 2000. Mires in Latvia. Suoseura - Finnish Peatland Society. Helsinki.

Strazds M., Ķuze J. (red.) 2006. Ķemeru nacionālā parka putni. Jumava, Rīga.


© Dāvis Drazdovskis, 2008