CITRĪDIJMIKOZE


CITRĪDIJMIKOZES APRAKSTS

Citrīdijmikoze izraisa mirstību gan savvaļas populācijām, gan nebrīvē turētām abinieku kolekcijām zooloģiskajos dārzos. Citrīdijmikozes klīniskās izpausmes variē atkarībā no varžu sugas un iekļauj letarģiju, vēdera ādas apsārtumu, pakaļkāju konvulsijas, biežu ķermeņa ādas nomešanu un neparastas čūlas. Nāve parasti iestājas pāris dienas pēc sākotnējām slimības izpausmēm. Augsti mirstības rādītāji raksturīgi 2 – 3 nedēļas veciem īpatņiem (Berger, Speare, 1998; Mazzoni et al., 2003). Infekcija vienmēr izraisa hiperkeratozi tallusa atrašanās rajonā (Berger et al., 2005). Tomēr šie simptomi nav specifiski un raksturīgi tieši šai infekcijai (Young et al., 2007).

uz augšu

CITRĪDIJMIKOZES DIAGNOSTIKA

Citrīdijmikozes diagnostikā visbiežāk izmanto histoloģijas metodi un histoķīmiskās analīzes (Annis et al., 2004; Hyatt et al., 2007), tiek izmantoti arī ādas nokasījumi, nomestās ādas pārbaudes, kā arī transmisijas un elektronskenējošais mikroskops, imūncitoķīmiskās pārbaudes, PCR (Briggs, Burgin, 2003), taču neviena no izmantotajām metodēm nav pietiekami ērta un precīza. Paraugu ievākšanai un pārbaudēm ir jābūt ērtām un veicamām gan laboratorijas, gan lauka apstākļos, tās nedrīkst radīt dzīvniekiem nevajadzīgu stresu un ievainojumus (Hyatt et al., 2007). Bieži vien diagnostikā izmanto vairākas metodes vienlaicīgi, lai iegūtie rezultāti būtu pēc iespējas precīzāki (Annis et al., 2004). Pārbaudāmie paraugi var tikt ievākti no dzīviem, sasaldētiem, formalīnā vai spirtā uzglabātiem mirušiem abiniekiem (Young et al., 2007).

Lai diagnosticētu citrīdijas dzīvām vardēm, izmanto citoloģijas metodi. Metodes pamatā ir epitēlijšūnu skrāpējumi no postmetamorfozes stadijā esošiem abiniekiem (Berger et al., 1998; Rachowicz, Vredenburg, 2004). Šī metode citrīdiju diagnostikai ir daudz piemērotāka nekā nomestās ādas pārbaude, jo iespējams noskrāpēt inficētās šūnas (Briggs, Burgin, 2003). Nomestās ādas pārbaudes var tikt izmantotas gadījumos, kad vardes ir smagi inficētas, taču, ja varde ir nesen inficējusies, iespējams, ka nomestajā āda nebūs saskatāmi zoosporangiji (Annis et al., 2004).

Nekrāsotu paraugu pārbaudei nepieciešamas ļoti labas zināšanas citrīdiju morfoloģijā (Berger et al., 1999), taču šī metode var tikt izmantota, lai noteiktu citrīdiju klātbūtni audos. Nekrāsotā paraugā citrīdijas var tikt atpazītas pēc izmēra, formas, taču sēnes dažādie attīstības stāvokļi var būt ļoti līdzīgi saimniekorganisma šūnām (Berger, Speare, 1998; Pessier et al., 1999).

Histoloģiskajā pārbaudē pārbaudāmo materiālu visbiežāk krāso ar hematoksilīnu un eozīnu (H&E), taču var izmantot arī kongo sarkano krāsvielu. Šī metode ir piemērota, lai pārbaudītu citrīdiju klātbūtni inficētā dzīvniekā, taču ir laikietilpīga (Briggs, Burgin, 2003). Histoloģijas metodi var izmantot strādājot gan ar dzīvām, gan mirušām vardēm. Krāsošana ar H&E ļauj viegli saskatīt zoosporangijus, taču dažādos attīstības stāvokļus var sajaukt ar kodolu (Briggs, Burgin, 2003), kā arī ar citiem vienšūnas organismiem, piemēram, vienšūņi var būt tāda paša izmēra un formas un tiem ir tāda pati reakcija uz krāsvielām kā citrīdijām (Pessier et al., 1999). Tikpat viegli ir iespējams sajaukt dažādus vardes ādas dziedzeru kanālus ar tukšu zoosporangiju vai izvadītājkanāliem (Berger et al., 2002). Sēnes šūnapvalku iekrāsošanai histoloģiskajā pārbaudē var tikt izmantota arī perjodskābes-Šifa reakcija (angļu val. - periodic-acid-Schiff’s reaction) (PAS) (Berger et al., 2002; Toledo et al., 2006). Taču krāsošanas rezultātā iekrāsojas visi ogļhidrāti ar 1:2 glikola grupām, un PAS krāsviela neiekrāso hitīnu, kas ir galvenais citrīdiju šūnapvalka komponents (Briggs, Burgin, 2003). Sporas ir grampozitīvas un vāji iekrāsojas ar Gimza krāsvielu, taču tallusa sieniņas neiekrāsojas vispār (Pessier et al., 1999). Ādas paraugus, ko izmanto histoloģiskajās analīzēs un PCR labāk ir uzglabāt 70 % etanolā, nevis 10 % formalīnā. DNS nevar tikt izdalīts no parauga, kas uzglabāts formalīnā (Hyatt et al., 2007).

Imūncitoķīmiskās pārbaudes tiek izmantotas, lai diagnosticētu Batrachochytrium dendrobatidis vieglā formā inficētiem dzīvniekiem (Berger et al., 2002). Šī metode ļauj saskatīt rizoīdus, sieniņas, iekšējas septas un zoosporas vardes ādā, taču tā nav specifiska metode B. dendrobatidis noteikšanai un arī ar citām citrīdiju sēnēm var dot pozitīvu reakciju (Briggs, Burgin, 2003). Imūncitoķīmiskā metode ir laikietilpīga un dārga, kopš tā tiek izmantota parafīnā ieslēgtu paraugu pārbaudēs, kur nepieciešami dārgi reaģenti un labas zināšanas, kā arī koncentrēšanās spējas (Briggs, Burgin, 2003).

Polimerāzes ķēdes reakciju (PCR) izmanto, lai noteiktu B. dendrobatidis klātbūtni ekstraģētajā materiālā, izmantojot praimerus Bd1a (5’ – CAGTGTGCCATATGTCACG – 3’) un Bd2a (5’ – CATGGTTCATATCTGTCCAG – 3’). Šie praimeri specifiski saistās ar B. dendrobatidis DNS.

Pārbaudāmais materiāls tiek iegūts no uztriepēm. Uztriepju ieguve ir neinvazīva un ērti veicama laboratorijā, kā arī lauka apstākļos. Uztriepes iespējams iegūt gan no vardēm, gan kurkuļiem. Lai iegūtu paraugu no pieaugušas vardes, uzmanīgi velk pa vardes ādu kāju un iegurņa rajonu (4. attēls). Izmantotie vates tamponi tiek sasaldēti (-20oC) un uzglabāti atsevišķi turpmākām pārbaudēm (Annis et al., 2004; Hyatt et al., 2007). Šīs metodes priekšrocības ir iespēja izmantot pavisam niecīgus ādas paraugus, pārbaudīt vairākus paraugus vienlaicīgi (Annis et al., 2004).

varde

4. attēls. Vardes ādas rajoni (iekrāsots), no kuriem ņem paraugus (attēla autors: Zane Mintāle)

uz augšu

uz sākumlapu

Lapas autore: Zane Mintāle
Lapa izveidota: 16.01.2009.
Lapa atjaunota:23.01.2009-10:12