Analītiskās metodes (fluorescences mērīšana, šūnu proliferācijas un dzīvotspējas metodes, TEER, HPLC)
Funkcionālie pētījumi (caurlaidības eksperimenti, enzīma aktivitātes mērījumi, statiskā analīze) (Siisalo 2009).
Lielākoties metodes, kuras izmanto šūnu dzīvotspējas noteikšanai ir balstītas uz vienu no šādiem parametriem : metaboliskā aktivitāte vai arī šūnas membrānas integritāti.
Parasti metabolisko aktivitāti mēra šūnu
populācijās, kuras ir inkubētas kopā ar tetrazola sāļiem (MTT, XTT,
WST-1), kuri metaboliski aktīvās šūnās pārvēršas krāsainā formazāna
reakcijas gala produktā.
Otrā tipa metodēs, kuras ir balstītas uz
šūnas membrānas integritāti, tiek dēvētas par krāsvielu izslēdzošām
metodēm. Par krāsvielu, piemēram, tiek izmantota tripāna zilā
krāsviela. Nedzīvās šūnas iekrāsosies un itin viegli varēs saskaitīt
dzīvās šūnas.
Šūnu
dzīvotspēju var izmērīt ne tikai izmantojot kolometriskās
metodes. bet arī - radioaktīvās iezīmes, piemēram, 51Cr (Anonymous
3 ).
Viena no svarīgākajām epitēlija šūnu īpašībām in vivo
ir necaurlaidīgu barjeru veidošana, kuras veido intracellulārie
savienojumi, kuri ir zināmi kā ciešie savienojumi. Polarizētam
epitēlija vienslānim arī piemīt spēja veidot šādas barjeras.
Viens
no elektrodiem tiek ievietots apikālajā barotnes daļā, bet otru ievieto
bazolateriālajā barotnes daļā. Elektriskās rezistences vērtība tiek
izteikta kā laukuma rezistence (Ω*cm2) un tā
tiek aprēķināta sareizinot aparāta uzrādīto vērtību (omos) ar filtra
laukumu. Parasti Caco-2 polarizētajiem vienslāņiem vērtība ir apmēram
200 - 250 ( Ω*cm2) (Clark L. V. & Bavoil M. P. 1994)
Šī metode ir viena no kolonnu hromatogrāfijas veidiem. Šo metodi izmanto, lai atdalītu, identificētu un kvantificētu maisījumus, pamatojoties uz savienojumu atšķirīgo polaritāti un mijiedarbību ar kolonnas stacionāro fāzi. HPLC var izmantot vairāku veidu stacionārās fāzes (parasti - hidrofoba, ar oglekļa saitēm), ir arī pumpis, kurš pārvieto mobilo fāzi un analizē maisījumu kolonnā, kā arī ir detektors, kurš nosaka analizējamā maisījuma laiku kolonnā (Anonymous 2).
Attēls :Anonymous 4
P app = dQ/dt*1/60*1/A*1/C0, kur
dQ/dt ir caurlaidības ātrums (µg vienā minūtē)
A ir membrānas virmas laukums (cm2)
C0 ir sākuma zāļu koncentrācija donora kambarī (µg mL) ( Evans R. C. & Packer L. 2003).
Plūsmas ātrums = P app, B→A/ P app, A→B
A - apikālā membrānas puse
B - bazolateriālā membrānas puse (Siissalo 2009).
Enzīmi ir proteīni, kuri darbojas kā katalizatori organisma ķīmiskajās reakcijās.
Viena
no izplatītākajām proteīna daudzuma noteikšanas metodēm ir BCA
(bicinchoninic acid) proteīna reaģenta metode. Tā ir kolometriska
metode, kur rezultātu ieguvei izmanto viļņa garumu 562nm. Reakcija,
kura nodrošina BCA krāsas izveidošanos ir cieši saistīta ar 3
aminoskābju atlikumiem (cisteīns, tirozīns un triptofāns) proteīna
aminoskāju sekvencē (Anonymous 5)
Tika izmantots Stjūdenta t-tests, ar statistisko ticamību p < 0,01.
Skrīninga metodes statistisko kvalitāti var noteikt aprēķinot Z faktoru.
Z faktors = 1- 3*(Ϭ p + Ϭ n) /, kur
µ = vērtība, Ϭ = standartnovirze, p = pozitīvā kontrole, n = negatīvā kontrole (Siissalo 2009).