Merokrīnās sekrēcijas gadījumā sekrēts no šūnas izdalās eksocitozes ceļā. Sekretorās granulas saplūst ar plazmatisko membrānu un izdala saturu ārpus šūnas. Šis sekrēcijas veids ir visbiežāk sastopams, piemēram, siekalu dziedzeros. 
  Apokrīnās sekrēcijas gadījumā no šūnas atraujas apikālais gals ar visu sekrētu. Tādā veidā notiek sekrēcija piena dziedzerī un sviedru dziedzeros. Abos gadījumos pēc sekrēcijas notiek šūnu reģenerācija.
   Holokrīnās sekrēcijas gadījumā šūna pārpildās ar sekrētu un pārplīst. Šajā gadījumā šūna sekretē tikai vienu reizi un bojā gājušās šūnas aizvieto jaunas. Tās veidojas cilmes šūnu diferenciācijas rezultātā. Šāda veida sekrēcija notiek tauku dziedzeros.

    Dziedzerus iedala ārējās sekrēcijas dziedzeros un iekšējās sekrēcijas dziedzeros.
    Ārējās sekrēcijas dziedzeri ir vienšūnu un daudzšūnu.
    Vienšūnas dziedzeri ir, piemēram, kausveida šūnas (1.) zarnu un elpceļu epitēlijā. To izdalītās gļotas padara mitru gļotādas virsmu un aizsargā no mehānisku un ķīmisku kairinātāju iedarbes.
    Daudzšūnu dziedzeriem ir izvads. Izvads var būt zarots vai nesazarots. Sekretorā daļa atrodas izvada sākuma galā, un tā siena ir veidota no glandulocītiem. Pēc sekretorās daļas formas izšķir alveolāros (2.), tubulāros (3.) un jauktos dziedzerus (4.).

 1.2.3.        4.

5.    6.
P. Apinis. Cilvēks. Anatomija, fizioloģija, anatomijas pamati. SIA Nacionālais Medicīnas apgāds un SIA Jāņa Sēta. Rīga. 1999.

    Tauku dziedzeri parasti atrodas ādas tīklainā slāņa virspusē, netālu no matu saknēm. To izvads atveras mata piltuvē. Visvairāk tauku dziedzeru ir galvas ādā, sejā un muguras augšdaļā. Tauku dziedzeru sekrēts palielina ādas elastību un kavē mikroorganismu savairošanos.
    Tauku dziedzeri ir vienkārši alveolāri dziedzeri ar holokrīnu sekrēcijas mehānismu. Tos veido mazdiferencētas šūnas, kas atrodas pie bazālās membrānas, un diferencētas šūnas, kas satur tauku ieslēgumus. Diferenciācijas gaitā atmirst šūnas struktūrelementi (kodols, mitohondriji u.c.).