http://commons.wikimedia.org/wiki/File:Tkanka_nablonkowa.png

   Evolūcijas gaitā, rodoties daudzšūnu organismiem, kā pirmie uz robežas ar ārvidi veidojas epitēlijaudi jeb epitēlijs. Tos sauc arī par segaudiem jeb klājaudiem. Epitēlijs attīstās no visām trim dīgļlapām, tādēļ izšķir ektodermālu, endodermālu un mezodermālu epitēliju.
    Epitēlijaudi sedz visu ķermeņa virsmu, veidojot ādu, un izklāj iekšējo gremošanas un orgānu dobumus. Epitēlijaudiem ir raksturīga nepārtraukta slāņaina uzbūve. Šūnas atrodas viena pie otras. Starp šūnām ir neliels attālums un ir maz ekstracelulārā matriksa. Epitēliju veido viena veida šūnas - epiteliocīti. Šūnas cieši savieno blīvā kontakta zonas, desmosomas, spraugveida kontaktzonas. Epitēlija apikālā daļa ir brīva, bet bazālā ir pievienota pie bazālās membrānas, kas to šķir no saistaudiem. Bazālā membrāna balsta epitēlija slāni un vienlaicīgi tā ir arī barjera. To galvenās funkcijas ir aizsargfunkcija,  sekretējošā funkcija un vielu transports iekšā un ārā no organisma, kā arī starp atsevišķām daļām. Epitēlijs var būt vienkārtains vai daudzkārtains. Šūnas var būt plakanas, kubiskas vai cilindriskas.

    Epitēlijaudus klasificē pēc trīs sistēmām:
•         1) morfoloģiskā klasifikācija;
•         2) pēc izcelsmes – ektodermālais, entodermālais, mezodermālais;
•         3) pēc funkcijas – ādas, gļotādas, nieru, serozais, u.c.

    Sekrēciju veic dziedzeri. Tie var būt vienšūnas un daudzšūnu. Ir iekšējās sekrēcijas dziedzeri un ārējās sekrēcijas dziedzeri.