SAISTAUDI


http://kentsimmons.uwinnipeg.ca/cm1504/15lab42006/lb4pg6.htm
 
    Saistaudi pieder pie iekšējās vides audiem. Pie saistaudiem pieskaita uzbūves un funkcionālā ziņā daudzveidīgus audus, kas sastopami dažādos orgānos. To kopīgā pazīme ir tāda, ka šūnas atrodas tālu cita no citas. Starp tām ir plašs ekstracelulārā matriksa slānis, kas ir ciets kaulos vai mīksts irdenajos saistaudos, vai arī šķidra starpšūnu viela. Saistaudus iedala retikulārajos audos, taukaudos, irdenajos nenoformētajos saistaudos un blīvajos saistaudos. Šie audi ir atrodami ādā, iekšējos orgānos, tādos kā plaušas, artērijas, kuņģis. Šī audu grupa veido arī aizsargslāni ap muskuļiem, nerviem un asinsvadiem.
 
    Tie veic daudzveidīgas funkcijas:
1) balsta, mehāniskā, formu veidojošā un piesaistošā funkcija (kauli, cīpslas, saites, fascijas, orgānu stroma);
2) aizsargfunkcija (kapsulas veidošana ap iekaisuma perēkli);
3) asinsrades funkcija (sarkanās kaulu smadzenes);
4) trofiskā un barības vielu uzkrāšanas funkcija (retikulārie audi, taukaudi).

Saistaudu veidi

Saistaudu šūnas:
Fibroblasti:    
    Tipiska irdeno nenoformēto saistaudu sastāvdaļa ir fibroblasti. Fibroblasti veidojas no mazdiferenciētajām adventiciālajām šūnām. Mazdiferenciētās adventiciālās šūnas veidojas no sarkano kaula smadzeņu šūnām mitotiskās dalīšanās rezultātā. Tām kodolos ir daudz eihromatīna, vairāki kodoliņi un nelieli heterohromatīna kamoliņi, citoplazma bagāta ar ribosomām, bet maz mitohondriju un citu membrānās ietverto organoīdu. Fibroblastu izmērs ir 40-50 mm un tiem ir plākšņveida forma. Raksturīgi, ka centrālā citoplazmas daļa satur vairāk organoīdus, bet perifērija ir gaišāka, jo vairāk ir saistīta ar Goldži kompleksa darbību un prokolagēna un proteoglikānu eksportu. Fibroblastos ir aktīva citoskeleta darbība. Goldži kompleksa vezikulas u.c. elementi pārvietojas, izmantojot aktīna mikrofilamentus. Fibroblasti spēj sadalīt ārpusšūnas matriksā novietotās kolagēna molekulas. Tāpēc tos sauc arī par fibroklastiem. Jaunie fibroblasti spēj mitotiski dalīties, vecie dalās amitotiski. Fibroblasti kopā ar hondroblastiem un osteoblastiem var veidot kolagēnās šķiedras.
 
Taukšūnas (lipocīti):
    Lielākā daļa izvietotas atsevišķi vai grupās. Atsevišķās šūnas ir apaļas, uzblīdušas, satur taukus. Kodoli un citoplazma ir atspiesti šūnas pretējā pusē.

Makrofāgu šūnas:
    Neregulāras sfērveida šūnas, ar īsu darbību. Šūna normālos apstākļos piestiprināta pie kolagēno šķiedru kūlīša, bet kļūst brīvi klejojoša amēbveida rijējšūnā iekaisuma gadījumā.

Retikulārās šūnas:
    Plakanas, starainas šūnas, līdzīgas fibroblastiem. Atrodas retikulārās šķiedrās un limfmezglos, kaulu smadzenēs un liesā.

Pigmentšūnas:
    Atrodas noteiktās saistaudu vietās: ap anālo atveri, krūts zirnīti, acs varavīksnenē un asinsvadu apvalkā. Tās ir veidojušās no neiroektodermas. Pigmentšūnas (melanocīti) ir neliela izmēra. Šūnas centrā ir kodols. Citoplazma bagāta ar pigmenta melanīna granulām, kuras sauc par melanosomām. Pigmentšūnas var migrēt uz ādu. To funkcija ir ultravioletā starojuma absorbcija.

Plazmas šūnas (plazmocīti):
    Ovālas sfērveida šūnas ar lielu, tumšu ekscentrisku kodolu. Tās gaida baktērijas, kas iekļuvušas pa bojājmiem epitēlijā, serozās membrānās, limfaudos un no hronisku iekaisumu vietām. Plazmocīti atrodas sarkanajās kaulu smadzenēs, dažādu dziedzeru saistaudos, gļotādās, liesā un citur. Plazmocīti veidojas no B limfocītiem. Tiem ir tikai 48 stundas garš dzīves laiks. Tajos ir labi attīstīts endoplazmatiskais tīkls un Goldži komplekss. Tas ir saistīts ar to funkciju – imūnglobulīnu sintēzi.

Tuklās šūnas (heparinocīti):
    Relatīvi lielas šūnas, neregulāras formas ar amēbvedīgiem izaugumiem, mazu, bālu kodolu. Sekretorām granulām pieblīvēta citoplazma. Atrodamas asins kapilāru tuvumā, lielajā taukplēvē, mandelēs, aknās u.c. orgānos. Ražo daudz bioloģiski aktīvas vielas: heparīnu, kas aizkavē asins recēšanu; histamīnu, kas palielina asins kapilāru caurlaidību.

Histocīti:
    Histocīti parasti atrodas asins kapilāru un taukšūnu tuvumā. Iekaisumu gadījumos šīs nekustīgās šūnas pārveidojas kustīgos makrofāgos. Pēc tam tie var pārvērsties atkal par histocītiem. Histocīti veidojas no monocītiem pēc tam, kad tie ir nokļuvuši no asinsvadiem saistaudos. Histocīti fagocitē neitrālos taukus un neliela izmēra daļiņas. Mikrofāgi fagocitē patogēnus, kurus sašķeļ ar savu lizosomālo enzīmu palīdzību. Histocītos labi attīstīts endoplazmatiskais tīkls un Goldži komplekss.

Ārpusšūnas matrikss

    Visus audus veido šūnas un ārpusšūnas matrikss, bet saistaudi ir audi, kuriem ārpusšūnas matrikss nosaka galvenās šo audu īpašības un tas ir attīstīts vislabāk.
    Ārpusšūnas matriksu veido nešķīstošas šķiedras (kolagēnās un elastīgās) un pamatviela – starpfibrillāri amorfi, šķīstoši komponenti. Svarīgķie pamatvielas savienojumi ir glikozamīnoglikāni (GAG), proteoglikāni (PGL) un glikoproteīni. Amorfā daļa aizpilda telpu starp šūnām un šķiedrām. Tās sastāvā ir daudz ūdens, sāļu un citu mazmolekulāru vielu, kas ir piesaistītas pie lielmolekulārajām vielām, tādām kā proteoglikāni. Šīs vielas viegli šķīst dažādos šķīdinātājos un parasti nav redzamas histoloģiskajos preparātos.  
  GAG – polisaharīdu ķēde, kas pievelk katjonus (K, Na u.c.) un ūdens molekulas, kā rezultātā veidojas recekļvaidīga substance, caur kuru notiek vielu apmaiņa starp asinīm un audiem. Tie nodrošina viskozitāti. Proteoglikānu sastāvā ir 5-10% olbaltumvielu un polisaharīdu sānu ķēdes. Polisaharīdu sānu ķēdēs ir kāds no pieciem glikozaminoglikānu veidiem: hialuronskābe, hondroitīna sulfāts, dermatāna sulfāts, keratāna sulfāts, un heparāna sulfāts. Tas veido irdenu telpu, kurā ļauj viegli difundēt gāzēm, joniem un mazām molekulām. Lielas molekulas šajā telpā nevar pārvietoties. Tādējādi tiek ierobežota mikroorganismu pārvietošanās. Dažas patogēnās baktērijas tādēļ izdala enzīmu hialuronidāzi, kas depolimerizē hialuronskābi un destrukturē ārpusšūnas matriksu.
    PGL – GAG savienojies ar proteoglikānu makromolekulām, kas nosaka audu fizikālās īpašības. To izstrādā galvenokārt fibroblasti. Daudzi PGL veidi veido kompleksus ar hialuronskābi, kas aizņem lielu tilpumu. Hialuronskābes molekulmasa ir apmēram 1000000 D. Tā kalpo kā skelets citu molekulu piesaistīšanai. Rezultātā izveidojas kompleksi, kuru molekulmasa ir vairāki simti miljonu. Tas ne tikai ietekmē audu fizikālās īpašības, bet arī aizkavē mikroorganismu un metastāžu izplatīšanos matriksā.
    Glikoproteīni – ir fibrillārie un nefibrillārie, kas saista audu šūnas ar ārpusšūnas matriksu. Tie kalpo ne tikai kā bioloģiskā līme, bet arī ā signālmolekulas, kuras, aktivējot atbilstošus receptorus, izraisa specifiskas pārmaiņas šūnas metabolismā.
Matriksa šķiedras:

http://www.biomedical-engineering-online.com/content/6/1/12/figure/F6?highres=y

    Kolagēnās šķiedras ir izturīgas, bet neelastīgas. Tās ir sakārtotas kūlīšos un ir viļņveidīgi izkārtotas, un, saistaudu izstiepjot, to līkumiņi izstiepjas. Kūlītī tās salīmē cementētāja viela. Kūlīšu diametrs ir 2-10 µm, šķiedru diametrs ir 0,1-0,3 µm. Katra šķiedra ir veidota no protofibrillām. Katra protofibrilla ir veidota no slīpā spirālē savstarpēji saistītiem trīs peptīdu diedziņiem. Peptīdu diedziņu saista ūdeņraža saites. Kolagēnu sastāvā ir aminoskābes, glikozaminoglikāni un saistītie lipīdi.
    Kolagēnu veido mezenhīmas šūnas, kas veidojušās no mezodermas. Tie ir fibroblasti, osteoblasti, hondroblasti, odontoblasti, gludo muskuļu un asinsvadu endotēlija šūnas. Dažos gadījumos viens šūnu veids var sintezēt vairāku veidu kolagēna molekulas, citos – kolagēnu veido šūnas, kurām nav mezodermāla izcelsme.
    Kolagēns I atrodas asinsrades orgānos, ādā un kaulos. Tas sastāda 90% no kolagēna daudzuma. Kolagēns II ir asinsvadu sieniņās, hialīna skrimslī, kolagēns III – ādā, kolagēns IV bazālajā membrānā (plātnītē), kolagēns V – muskuļaudu bazālajā membrānā. Fibroblasti veido galvenokārt kolagēna I molekulas. Retikulāro saistaudu šūnas sintezē kolagēnu III. Kolagēnu IV sintezē saistaudu un epitēlija šūnas. Kolagēna sintēze sākas ar proaķēžu izveidošanu graudainajā endoplazmatiskajā tīklā. Trīs ķēdes pakāpeniski savijas un tiek modificētas (glikozilēšana, proteolītiska apstrāde u.c.). Šādas ķēdes ar eksocitozes palīdzību izdala no šūnas. Pēc sekrēcijas no prokolagēna molekulas tiek atdalīta 1/3 un izveidojas tropokolagēns. Tas apvienojas šķiedrās un kūlīšos. Dažādiem kolagēnu veidiem atšķiras to modificēšanas veidi un šo procesu lokalizācija.


 faculty.ksu.edu.sa/.../Ground%20substance.pdf
 
    Elestīgās šķiedras ir viendabīgas škiedras, kas tievākas par kolagēna šķiedrām. Diametrs ir 0,2-1 mm. Sastopamas irdenajos nenoformētajos saistaudos u.c. Dzeltenas šķiedras, kas zarojas un veido tīklojumu. Tās nodrošina ķermeņa daļas izstiepšanos un atgriešanos sākuma stāvoklī. Tās ir ļoti elestīgas, bet nav izturīgas. Elastīgās šķiedras ir veidotas no olbaltimvielas elastīna. Tas sastāv no nepolārām un hidrofobām aminoskābēm. Elastīns var veidot arī plātnīšu veida struktūru asinsvadu sieniņu gadījumā. Elastīna šķiedras veido protofibrillas. Starp tām atrodas elastomucīns, kas ir bagāts ar lizīnu un prolīnu. Elastīna šķierām audos ir raksturīga viļņveida forma. Elastīgās šķiedras veido fibroblasti.

Uz sākumu

Uz sākuma lapu