Skrejvaboļu bioloģija

Pirms aplūko kādas dzīvas radības nozīmi dabā, allaž der iepazīties ar tās bioloģiskajām īpatnībām. Tikai pēc tam var pilnvērtīgi izprast dzīvās radības ekoloģiju, lai rastos skaidrība par tās vietu neaptverami sarežģītajā veidojumā, ko dēvējam par Dabu.

Šīs lapas saturs:

Ķermeņa uzbūve, forma, krāsojums

Skrejvaboles pēc ķermeņa formas un krāsojuma ir diezgan daudzveidīgas. Tomēr vairums no tām ir tumsnējā krāsā ar dažādas metāliskas nokrāsas spīdumu. Daļa skrejvaboļu medī naktī, tāpēc to acis nav tik izteiksmīgas un arī krāsojums ir izteikti tumšs vai pat melns un bez spīduma. Toties dienā aktīvās skrejvaboles var būt visai košas un spīdīgas, ar salīdzinoši lielām, izteiksmīgām acīm. Nakts skrejvaboles parasti ir lielākas izmēros, kā dienas skrejvaboles.
Spārni lielākoties ir rievoti. Tik pat kā visām skrejvabolēm uz to priekškāju stilbiem ir īpašs ķemmītē izkārtotu sariņu veidojums, kuru skrejvaboles izmanto antenu tīrīšanai.
Pie noteikšanas svarīgi ņemt vērā sariņporu izkārtojumu un dažkārt arī virsmas mikroskulptūru. Tomēr ir gadījumi, kad nevar iztikt bez ģenitāliju izpreparēšanas, lai precīzi noteiktu sugu.

Attīstības cikls

Shēmas autore: Rūta Abaja

Pamatā skrejvaboļu attīstības cikls ir gluži tāds pats kā vairumam vaboļu. Viss sākas ar oliņu un beidzas ar pieaugušu īpatni, kurš pie labiem apstākļiem gādā par nākamās paaudzes radīšanu. Skrejvaboļu attīstības cikla īpatnības rada to savdabīgais dzīvesveids un apdzīvotā vide. Visjūtīgākie attīstības posmi ir oliņu un arī kāpura stadijā. Ir gadījumi, kad mirstība var būt pat līdz 96% vienai kohortai, līdz tā sasniedz pieaugušu īpatņu stadiju.

Oliņas

Izdēto oliņu skaitu nosaka vairāki faktori – barība, mitrums, temperatūra un vaboles vecums. Vairumam plēsīgo skrejvaboļu oliņu skaits lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik apkārtnē pieejama barība. Ir noskaidrots, ka oliņu skaits dējumā ir apgriezti proporcionāls ķermeņa masai. Respektīvi, jo lielāka skrejvabole, jo mazāks olu skaits dējumā. Jebkurā gadījumā neatkarīgi no sugas dējumā oliņu būs vairāk, ja apkārtējie apstākļi būs samērā stabili.
Oliņas tiek dētas grupiņās. Var būt daži dējumi vienā sezonā, bet ir gadījumi, kad nākamais dējums ir tikai pēc vairākām sezonām. Atkarībā no sugas daļa skrejvaboļu oliņas dēj vienkārši uz augsnes virsmas, bet citas mēdz izrakt augsnē iedobes un tajās dēt oliņas. Pēc tam gan iedobi nosedz ar augsni. Ir skrejvaboles, kas veido kokonus, bet īpaši pieminamas ir tās, kuras uzņemas rūpes par oliņām. Tā, piemēram, Harpalus ģints skrejvaboles augsnē izrok pat veselu kambaru tīklu, kurā uzturas, lai aizsargātu oliņas un aprūpētu aplaizot tās. Aplaizīšana nepieciešams, lai atbrīvotu oliņas no sēņu sporām.
Pašu oliņu virsma ir gluda.
Vidēji nepieciešamas 5 dienas, lai no oliņām izšķiltos kāpuri, taču tas ir atkarīgs no sugas un apkārtējiem vides apstākļiem.

Kāpuri

Parasti pirms kāpurs iekūņojas skrejvabolēm ir 3 citas attīstības stadijas. Izņēmumi ir Harpalus un Amara ģints vaboles, kurām ir tikai 2 šādas stadijas. Toties tām skrejvabolēm, kas dzīvo simbiozē ar skudrām, ir pat 4 attīstības stadijas pirms iekūņošanās. Daudzām sugām kāpura stadijā raksturīga diapauze pārziemošanas laikā.
Skrejvaboļu kāpuri vienmēr ir ar trīs pāriem īsto ekstremitāšu ķermeņa priekšgalā.
Kāpuri arī ir plēsēji un uzturas augsnes virsējā slānī.

Kūniņas

Lai no kāpura rastos pieaudzis īpatnis skrejvabolēm vēl jāpiedzīvo kūniņas stadija. Šajā stadijā notiek krasas organisma pārmaiņas. Skrejvaboļu kūniņas pēc uzbūve ir brīvas. Tas nozīmē, kā ārēji ir redzami pieaugušo īpatņu ķermeņa daļu aizmetņi. Vairumam sugu paiet 5-10 dienas, lai izkūņotos.

Pieaudzis īpatnis

Skrejvaboļu attīstības cikls noslēdzas ar pieaugušas skrejvaboles izkūņošanos. Galvenais uzdevums šai attīstības stadijai ir nodrošināt sugas turpinājumu. Pilns attīstības cikls vidēji ilgst apmēram gadu, kad no oliņas izšķīlies jaunais kukainis pats rada savus pirmos pēcnācējus. Taču nelabvēlīgu apstākļu gadījumā tas var ieilgt līdz 4 gadiem.

Uzvedība

Skrejvaboļu uzvedība ir vistiešākā veidā saistīta ar to dzīvesveidu. Galvenokārt to raksturo barošanās, vairošanās un aizsardzības īpatnības. Aktīvas skrejvaboļu uzvedības izpausmes var novērot sākot ar maiju. Intensīvākais skrejvaboļu novērošanas periods turpinās līdz jūlijam. Līdz ar to šo laika periodu atzīst par skrejvaboļu pētījumiem piemērotāko.

Barošanās

Vairums skrejvaboļu ir plēsējas, bet ir arī fitofāgas un polifāgas skrejvaboles Tas nozīmē, ka tās pārtiek no ļoti daudzveidīgas pārtikas gan augiem, gan dzīvniekiem. Turklāt ēd gan svaigu tikko iegūtu, gan pūdētu barību, gan maitu.
Plēsīgās skrejvaboles aktīvi meklē upuri, skraidot pa zemes virsu un tai piegulošiem objektiem. Toties lido diezgan reti. Skrejošā dzīvesveida dēļ radies to latviskais nosaukums.
Vairums Latvijā sastopamo medī naktī. Atsevišķas skrejvaboles ir īpaši specializējušās kādam bezmugurkaulnieku barības objektam – gliemežiem, tūkstoškājiem, kolembolām utt. Lielākā daļa skrejvaboļu barību atrod brīvi pārvietojoties, bet ir sugas, kuras vēl papildus mērķtiecīgi pielieto ķīmiskus līdzekļus barības ieguvei. Arī kanibālisms nav nekas īpašs starp skrejvabolēm. Vairums pie labas izdevības nevilcinoties gatavas notiesāt savu sugas pārstāvi.
Kāpuriem raksturīga tikai ārējā gremošana. Tā izpaužas kāpuram izvemjot, vai kā savādāk izdalot, gremošanas sulas uz barības objekta un pēc tam šo šķidrumu kopā ar barības vielām uzsūcot atpakaļ. Interesanti, ja pieaudzis sugas īpatnis ir gaļēdājs, tad arī kāpuri vienmēr pārtiks no dzīvnieku valsts barības.

Vairošanās

Neoficiāli skrejvaboles pēc vairošanās īpatnībām mēdz iedalīt divās grupās – pavasara un rudens skrejvabolēs. Pavasara skrejvaboles pārziemo kā pieauguši īpatņi, toties rudens skrejvaboles pārziemo kāpura stadijā. Turklāt ir novērota tendence, ka rudens skrejvaboles dēj vairāk oliņas, kā pavasara skrejvaboles. Lai pateiktu vai skrejvabole ir rudens vai pavasara ir visai vienkārši. To nosaka pēc ārējas morfoloģijas. Tām sugām, kas pārziemo kā imago (pieaudzis īpatnis), ir mazāki ķermeņa izmēri, nekā tām, kas pārziemo kūniņas stadijā
Pētījumos ir pierādīts, ka savvaļas apstākļos skrejvaboles reti kad sasniedz reproduktīvo kapacitāti.

Aizsargāšanās no plēsējiem un parazītiem

Vieni no galvenajiem skrejvaboļu „izēdājiem” ir mazie zīdītāji – peles, strupastes, ciršļi utt. Daudzos biotopos tie ir spējīgi visai krietni ietekmēt skrejvaboļu populācijas lielumu un sugu daudzveidību. Lai aizsargātos no plēsējiem, skrejvaboles ir izveidojušas īpašu aizsargmehānismu. Vēdera pēdējais posms tām ir apveltīts ar specifiskiem pāra dziedzeriem (angļu valodā: pygidial glands). Šo dziedzeru izdalīto kodīgo vai pat indīgo sekrētu skrejvaboles izmanto plēsēju atbaidīšanai.
Tāpat kā jebkurš organisms arī skrejvaboles nav pasargātas no parazītisma. Galvenie parazīti ir nematodes un dažādas sēnes.
Savukārt oliņas visvairāk iznīcina pelējums vai izžūšana, bet atūdeņošanās, barības trūkums un plēsonība ir galvenie kāpuru un kūniņu bojāejas cēloņi.

Dzīves vide – biotopi

Skrejvaboles spēj apdzīvot visdažādākos sauszemes biotopus, gan mežu, pļavas, kāpas, gan ūdeņu piekrastes. Ir sugas, kuras apdzīvo pat vairākus biotopus savā dzīves laikā. Tā Amara plebeja pārziemo mežā, bet baroties un vairoties dodas uz zālājiem pavasara un vasaras periodā. Meža sugas parasti aktīvas ir naktī, toties zālāju sugas dienā. Bet ir vesela grupa skrejvaboļu, kuras sezonas laikā maina savu diennakts aktivitātes periodu. Pterostichus melanarius līdz vasaras beigām ir uzskatāms par nakts kukaini, bet pēc tam vairāk gan par dienas kukaini. Taču ir gadījumi, kad pat vienas sugas ietvaros diennakts aktivitātes īpatnības ir individuālas katram īpatnim, kā Carabus auratus.