Parkinsona slimība
Slimības rašanās galvenie cēloņi
Sākums
Simptomi
Farmakoterapija
Riska grupas
Saites
Par lapas autori
Veselās smadzenēs nervu šūnas nigrostriatālajā sistēmā ražo neirotransmiteru dopamīnu, kas inhibē holinerģiskos neironus, samazinot signālmolekulas - acetilholīna atbrīvošanu no Striatum neironiem. Dopamīna deficīta gadījumā trūkst inhibējošā faktora, tādējādi izraisot holīnerģiskās sistēmas hiperaktivitāti. Parkinsona slimnieku gadījumā ir konstatēts, ka 80% un vairāk dopamīnu producējošie neironi nigrostriatālā sistēmā ir bojāti, miruši vai citādi deģenerēti. Nervu šūnu bojājumi izplatās, aptverot arvien plašākus smadzenes reģionus, novedot līdz tam, ka Parkinsona slimnieki nav spējīgi kontrolēt savas kustības. Plašāk par simptomiem skatīt sadaļā Simptomi.
Galvenais neiroķīmiskais pamatojums Parkinsona slimībai ir līdzsvara zudums starp dopamīnerģiskās (samazināta aktivitāte) un holīnerģiskās/ glutamaterģisko (paaugstināta aktivitāte) sistēmu.
Informācija
ņemta no profesores Vijas Klušas lekciju materiāliem.
1. attēls Parkinsona slimības skartie reģioni smadzenēs.
Attēls ņemts no interneta lapas: http://stemcells.nih.gov/StaticResources/info/scireport/images/figure82.jpg
Parkinsona slimības etiopatoģenēze saistās ar proteīnu patoloģiju jeb proteopātiju (Nobela prēmija 2000. g. N. Karlsonam): šūnā pārmērīgi tiek sintezēts α-sinukleīns. Normāli proteīns α-sinukleīns uzlabo smadzeņu funkcionēšanu, nodrošinot šūnu komunikācijas. Parkinsona slimības gadījumā novēro, ka gēns, kas regulē α-sinukleīna produkciju, ir bojāts. Tas noved pie α-sinukleīna uzkrāšānās Levī ķermenīšos (Lewi bodies) citosolā un neirofilamentos (skat. att.). Šis proteīnu sakopojums izraisa neiroiekaisumu, deģenerāciju un šūnu nāvi.
Informācija
ņemta no profesores Vijas Klušas lekciju materiāliem.
2. attēls α-sinukleīns (brūns) akumulējas Lewi ķerm.
Attēls ņemts no publikācijas: M.G. Spillantini et al., Nature 1997, 388:839
Ir zināmi vairāki gēni un to atbilstošie proteīnu produkti, kas ir iesaistīti Parkinsona slimībā. Tādi ir nevien augstāk pieminētais α-sinukleīns, bet arī Parkins un UCHL1 (Ubikvitīna Karboksil-termināla hidroksilāze), PINK1 (PTEN inducētā Kināze-1) un DJ1. Vairums no tiem ir atsevišķa gadījuma gēni (nav sastopami citos bioķīmiskos procesos), lai gan Parkinsona slimībai ir reti ģenētiski līdzīgas slimības.
Parkinsona slimībā oksidatīvais stress (Glutationa izsmelšana,
dzelzs uzkrāšanās, paaugstināts marķieru daudzums lipīdu peroksidēšanai - increased markers of lipid peroxidation, ROS - reaktīvie skābekļa veidi, oksidatīvie DNS bojājumi un proteīnu oksidācija), kā arī mitohondriāla disfunkcija spēlē zīmīgu lomu dopamīna neironu bojāejā. Iespējams, ka slimības rašanās ir kombinācija starp eksitotoksiskiem, nekrotiskiem un apoptotiskiem mehānismiem. Ir noskaidrots trīs gēnu tiešo saikni ar Parkinsona slimību un vairāki citu gēni ir identificeti, kas varētu būt saistīti ar PD. Mutācijas α-sinukleīns, LRRK2 (Leucine-Rich Repeat Kinase-2) un UCHL-1 (Ubiquitin C-terminal esterase L1) gēnos ir cēlonis dominantām formām radniecīgam PD. Kontrastā, mutācijas Parkin, DJ1 un nesen identificētājā PINK1 (PTEN-induced Kinase-1) ir atbildīgi par recesīvajām formām radniecīgām PD.
Informācija ņemta
no interneta lapas:
https://www1.qiagen.com/geneglobe/PathwayView.aspx?pathwayID=345
3. attēls Parkinsona slimības molekulārais mehānisms šūnā.
Attēls ņemts no interneta lapas: https://www1.qiagen.com/geneglobe/PathwayView.aspx?pathwayID=345