Imunoloģiskie receptori

Šajā mājaslapā

Sākums
Imunoloģiskie receptori
Receptoru bioloģiskā nozīme
Konstitucionālie receptori
Klonālie receptori
Uzskates materiāli
Citu studentu referāti

Imunoloģisko receptoru bioloģiskā nozīme

Imunoloģiskie receptori ir atslēgas punkts imūnsistēmas aktivizēšanai. Tie ir galvenie informatīvo signālu kaskāžu izraisītāji un nodrošina nepārtrauktu organisma šūnu pārbaudi pret sveša ģenētiskā materiāla sintezētu proteīnu klātbūtni. Imunoloģiskie receptori patogēnam raksturīgās molekulārās formas spēj atpazīt divos veidos:

• tieši no patogēna virsmas


• prezentētu MHC kompleksā

Imunoloģiskie receptori, kas tieši atpazīst antigēnu epitopus, sastopami uz makrofāgiem, B šūnām un antigēnu prezentējošajām šūnām. Imunoloģiskie receptori, kas atpazīst MHC kompleksus, ir raksturīgi dabiskajām galētājšūnām (NK) un T šūnām. Antigēna epitops tiek iestrādāts MHC procesā, ko sauc par antigēna prezentēšanu.

Antigēna prezentēšana

Eksogēnos antigēnus (šūnstarpu šķidrumā nonākušus vīrusus, sēnes, baktērijas) producē dendrītiskās šūnas. Dendrītoisko šūnu patogēnnespecifiskie receptori atpazīst antigēna virsmas proteīnus, dendrītiskā šūna fagocitē patogēnu, izdala patogēna epitopus un tos prezentē MHC II kompleksā.


Pa kreisi: dendrītiskās šūnas un T limfocīta membrānas
Pa labi: dendrītiskās šūnas (zils) un T limfocīta (dzeltens) komunikācija elektronmikroskopa fotogrāfijā

Endogēnos antigēnus (lielākoties vīrusu radītos proteīnus šūnā) prezentē pati inficētā šūna. Tā degradē vīrusu ietekmētos proteīnus un izvirza uz membrānas virsmas, piestiprinātus MHCI kompleksam.