Apraksts
Kultūras kaņepes
cēlušās Dienvidāzijā no
savvaļas kaņepēm. Tās sastopamas brīvā dabā Turkmēnijā un Krievijas
stepju apgabalos, ka arī Persijā un tai apkārtējās zemēs. Kaņepes
sāktas kultivēt vēlāk nekā garšķiedras lini. Taču tās jau sen audzētas
Ķīnā, Austrumindijā un Persijā galvenokārt narkotisko vielu iegūšanai.
http://www.spoki.lv/vesture/kanepju-STAKS/331379
Bioloģiskais raksturojums.
Vīrišķie un sievišķie ziedi ir šķirti, katrs
attīstās uz sava auga. Vīrišķos augus sauc par saušņiem jeb pasakņiem,
sievišķos - par mātes-kaņepēm. Saušņi dod tikai šķiedru, tie drīz pēc
noziedēšanas nokalst. Mātes-kaņepes dod šķiedru un sēklas. Sējumos
saušņi ir 45- 47%, mātes-kaņepes – 53-55% Pēc svara saušņi
sastāda līdz 20% no kopējās auga masas un dod ~30% no kopējās šķiedras
ražas. Saušņi ir tievāki par mātes-kaņepēm, garāki, mazāk lapoti un dod
augstākas kvalitātes šķiedru. Pēc uzziedēšanas saušņi vairs neaug
garumā. Laikā nenovācot, tie novīst un nokalst. Atmirušo saušņu
šķiedras kvalitāte strauji pasliktinās, zūd šķiedras izturība.
Mātes-kaņepes pēc saušņu nokalšanas turpina augt un
nogatavina sēklas.
Saušņu un mātes-kaņepju nevienlaicīgas nogatavošanās
dēļ rodas grūtības novākšanā, jo saušņi ir jānovāc ar rokam, pie tam
tiek bojātas mātes-kaņepes; rodas šķiedru un sēklu zudumi. Ir
izaudzētas kaņepju šķirne, kurai saušņi un mātes-kaņepes nogatavojas
vienā laikā
Morfoloģiskās īpatnības. Kaņepju stumbrs apakšdaļā ieapaļš, augstāk šķērsgriezumā seššķautņains, rievains, ar matiņiem. Tas viegli pārkoksnējas; līdz 60% no visas auga virszemes daļas ir koksne. Stublāja centrālā daļa ir serde, kas veģetācijas beigās izdrūp, un rodas dobumi. Lapas staraini dalītas, ar matiņiem, viegli nokrīt. Vīrišķajiem augiem ziedi skarās, sievišķajiem - blīvās vārpstās pa vienam seglapu žāklēs. Auglis - riekstiņš. Sakņu sistēma mazāk attīstīta nekā citiem kultūraugiem. Saknes aug gausi. Dziļi apstrādātā augsnē saknes var sasniegt 1,5 – 2 m dziļumu. Vairums sīko sakņu , kas uzņem barības vielas, izplatās 20 - 40 cm dziļi. Purvainās augsnēs spēcīgi attīstītas sānsaknes, jo galvenā sakne reti iet dziļāk par 30 - 40 cm. Bārkšsankes izplatās 10 -20 cm dziļi.
Bioloģiskās īpatnības.
Kaņepēm
dažādos
augšanas periodos ir atšķirīga augšanas
intensitāte. Tās visstraujāk aug garumā un ražo vislielāko organisko
masu laikā no ziedpumpuru veidošanās sākuma līdz ziedēšanai (30-40
dienas). Labos apstākļos 18-20° C temperatūrā augi šajā laikā pieaug
par 4 - 6 cm, dažreiz pat 12 cm diennaktī. Šajā laikā izaug 75% kopējas
ražas. Vīrišķie augi sākumā aug straujāk nekā sievišķie, bet vēlāk, pēc
noziedēšanas, sievišķie augi tos panāk un nomāc.Strauji augot un
attīstot lielu apjomu, kaņepes nomāc nezāles.
Klimata ziņā kaņepēm nav augstu prasību. Tās var
audzēt samērā tālu ziemeļos, kā arī dienvidos. Kaņepes mīl siltumu.
1-2° C tās sadīgst 14-18 dienās. Ja augsnes temperatūra 8-10 °C,
sadīgst 3-5 dienās. Dīgsti ir izturīgi pret pavasara salnām, pacieš
atkārtotas nakts salnas (-3 līdz -5° C). Temperatūrai pazemoties,
augšana apstājas. Ziedpumpuru attīstības un ziedēšanas laikā augi ir
jutīgi pret temperatūras pazemināšanas un nelielās nakts salnās var
nosalt. Visaugstākās ražas iegūst mitrās un siltās vasarās, kad
bieži līst un vidēja gaisa temperatūra ir ap 16-20° C. Karstās un
sausās vasarās augi cieš no mitruma trūkuma.
Kaņepju augšanas laikā vajag daudz mitruma.
Viena kilograma sausnas ražošanai tās patērē 120 kg ūdens, tas ir 1,5 -
2 reizes vairāk nekā auzas un mieži. Vislabāk kaņepes aug augsnē, kurā
ir 70 - 75% mitruma ( no pilnas ūdens kapacitātes). Visvairāk
ūdens tām vajag no ziedpumpuru veidošanās sākuma līdz ziedēšanai.
Šajā laikā tās patērē 50 - 70%, bet vēlos sējumos pat 80 - 90% no
kopēja ūdens patēriņa. Tomēr augstu gruntsūdens līmeni tās nepanes, tam
jābūt vismaz 80 - 100 cm dziļi.
Kaņepes mīl irdenas, labi iekoptas un mēslotas
augsnes, kas bagātas ar trūdvielām un mitrumu. Vislabākie ir kultivēti,
nosusināti zāļu purvi un palienu augsnes vai arī vidēji smagas
minerālaugsnes ar dziļu aramkārtu. Minerālaugsnes parasti satur mazāk
organisko vielu, tāpēc kaņepes ir bagātīgi jāmēslo. Labi aug melnzemē.
Kaņepēm neder smagas, blīvas māla augsnes.
Kaņepju audzēšanai piemērotas zemākas, mitrākas
vietas, kas aizsargātas no aukstajiem vējiem. Taču tās nepanes
applūstošas vietas, kur ilgāku laiku stāv ūdens. Kaņepes ir
nepiemērotas arī skābām augsnēm.
Barības vielu uzņemšana nevienmērīga.
Visvairāk to patērē no ziedpumpuru veidošanās līdz ziedēšanai,
tāpēc šajā laikā barības vielu nevar trūkt. Augšanas sākumā kaņepju
sakņu sistēma ir vāji attīstīta, tādēļ augsnei jāsatur daudz viegli
uzņemamu barības vielu. Fosforu kaņepes uzņem vienmērīgi no dīgšanas
līdz sēklu nogatavošanās laikam. Kritiskais fosfora uzņemšanas period
ir augšanas sākumā, kad fosforam trūkstot, var atpalikt auga attīstība.
Kālija un slāpekļa kritiskai periods
sākas pirms ziedpumpuru veidošanās un turpinās līdz ziedēšanai. Šajā
laika kāliju un slāpekli augi uzņem maksimālos daudzumos.
Treknās, ar organiskajiem savienojumiem pārmēslotas
piemājas augsnēs kaņepēm ir sevišķas priekšrocības - tās labi izmanto
bagātīgu organisko mēslojumu, jo neveldrējas; augsne paliek tīra no
nezālēm. Augsnēs ar ļoti daudz humusa ražas ir augstākas, bet šķiedra
zemākas kvalitātes
Atpakaļ