Uz sākumu

Proteīni

       Ar pārtiku uzņemtās olbaltumvielas jeb proteīni gremošanas orgānu sistēmā tiek sadalītas aminoskābēs un resorbētas asinīs, ar kurām tās tiek izplatītas pa visu organismu. Cilvēks nespēj de novo sintezēt 8-10 olbaltumvielu sastāvā esošās aminoskābes, tādēļ tās ir jāuzņem ar pārtiku.  Ikdienā vēlams uzņemt no 30 g proteīnu, turklāt jāievēro, ka aminoskābes ķermenī nav iespējams uzkrāt, atšķirībā no, piemēram, taukiem. Ja ikdienā ar pārtiku tiek uzņemts vairāk olbaltumvielu, nekā nepieciešams novecojušo proteīnu aizstāšanai vai jaunu savienojumu sintēzei, tās tiek degradētas aknās un urīna sastāvā tiek izvadītas no organisma.
        Slāpekļa balanss organismā visvairāk ir atkarīgs no proteīnu/aminoskābju metabolisma, turklāt slāpekļa savienojumu līdzsvaru organismā regulē vairāki hormoni, galvenokārt, kortizols un testosterons.
        Proteīnu degradāciju veic proteolītiskie enzīmi, piemēram, proteināzes un peptidāzes, kā arī specializētas organellas - proteasomas. Liela proteināžu grupa satur serīnu aktīvajā centrā.
        Aminoskābju degradācijas procesā alfa-amino grupa tiek aizvākta transaminācijas vai deaminācijas reakcijās. 20 Proteinogēnās aminoskābes degradācijas procesā tiek pārvērstas par septiņiem atšķirīgiem galaproduktiem: acetoacetāts, acetil CoA, 2-oksoglutarāts, sukcinil CoA, fumarāts, oksalacetāts un piruvāts. Pēdējie pieci nosauktie ir glikoneoģenēzes prekursormolekulas, kuras var tikt integrētas glikozes molekulā. Savukārt galaprodukti acetoacetāts un acetil koenzīms A var tikt iesaistīti, piemēram, lipīdu anabolisma reakcijās.
        Vispārīga proteīnu metabolisma shēma:

(Attēls no:  Nelson DL, Cox MM. 2008, Lehninger Principles of Biochemistry, Fourth Edition, New York, NY : W.H. Freeman, 1292 lpp (Ilustrācija no 657. lpp.) )

 Teksta sagatavošanai izmantoti materiāli no Koolman J, Roehm KH. 2005, Color Atlas of Biochemistry, Second Edition, Georg Thieme Verlag, Stuttgart, Germany.