Sermulis Mustela erminea

Saturs

Visiem sermuļu ģints pārstāvjiem raksturīga ļoti strauja vielmaiņa un sirds ritms(sermuļiem 360 – 390 sitieni minūtē), kas nodrošina tiem spēju strauji un veikli kustēties, bet vienlaicīgi rada nepieciešamību baroties daudzas reizes dienā ar īsiem intervāliem. Parasti tie medī 5 – 10 reizes dienā un apēstās barības daudzums veido aptuveni ceturtdaļu no to svara. Pateicoties sermuļu plašajai izplatībai dažādos areālos un atšķirībai izmēros arī to uzturs ir visai atšķirīgs, atkarīgs no apdzīvotajā teritorijā pieejamajiem barības resursiem. Ir veikti daudzi pētījumi par sermuļu uzturu dažādos areālos. Tundrā lielāko īpatsvaru sermuļu barībā veido lemingi, ja rodas iespēja tie medī arī irbes un apēd to olas. Boreālajos mežos Ziemeļamerikā divas trešdaļas no medījuma veido mazie grauzēji, bet reizēm sermuļi, it īpaši tēviņi, medī arī Amerikas rudo vāveri.

ASV ziemeļu apgabalos dzīvojošie sermuļi ir mazāka izmēra, tāpēc tie medī tikai sīkos grauzējus – peles, strupastes un ciršļus. Eiropā visbiežākais medījums ir Microtus ģints strupastes un ūdensstrupastes (King et al. 2006). Lapzemē galvenais sermuļu medījums ir Ziemeļu strupaste Microtus oeconomus, bet Zviedrijas dienvidu daļā un Somijā tiem pieejams daudzveidīgāks uzturs (Alan, Berrymen 2002). Itālijas Alpos veikts pētījums parādīja to, ka sermuļi uzturā mēdz lietot arī augu izcelsmes pārtiku. Jūlijā, kad samazinās mazo grauzēju skaits aptuveni 30% no sermuļu barības veido dažādi augļi un ogas, kuru iegūšana prasa mazāk laika un enerģijas, nekā medības (Adriano et al. 2001). Apskatot lielāko daļu pētījumu rezultātu var secināt, ka sermuļu galvenā barība ir mazie un vidējie grauzēji, bet atkarībā no apdzīvotā areāla, sezonas un apstākļiem tie var patērēt arī dažādus kukaiņus, putnus un to olas, kukaiņēdājus, ķirzakas, trušus, vāveres un ogas.