Barošanās uzvedība

Dzīvnieki ir izcili barības meklētāji un sargātāji. Pastāv dažādas barošanās stratēģijas, kas atkarīgas gan no tā, vai dzīvnieks ir plēsējs, zālēdājs vai visēdājs, gan arī no tā, kāds ir to dzīvesveids.2


Plēsēju uzvedības modeļi:

Plēsēji, kas barojas pēc šādas stratēģijas, neizmanto savu enerģiju aktīvās kustībās, taču paliek ilgāku laiku uz vietas, gaidot, kad upuris pienāks pēc iespējas tuvāk, lai tam uzbruktu. Vistipiskākais piemērs ir tīklus veidojošie zirnekļi, čūskas.1

X
http://porady-budowlane.info/index.php/2011/10/28/dachy-linowe-nowoczesna-konstrukcja/

Šie dzīvnieki izmanto kamoflāžu, lai netiktu pamanīti, un izdevības gadījumā negaidīti un strauji uzbrūk upurim. Piemēram, leopards, odze.2

X
http://www.sabisabi.com/blog/1405/leopard-crawl/

Tie ir plēsēji, kas vajā savus upurus līdz to (vai savu) spēku izsīkumam, kā piemēram, hiēnas.1

X
http://ngm.nationalgeographic.com/visions/field-test/nichols-serengeti/dispatch-14

Medīšana, apvienojot spēkus, ir raksturīga kaķu (Felidae), suņu (Canidae) un hiēnu (Hyaenidae) dzimtām. Par upuri tie izvēlas dzīvnieku, kas ir 6 līdz 12 reizes smagāki par jebkuru pieaugušu plēsēju, taču, ja tie medī vienatnē, tad tie izvēlas daudz mazāku mērķi. Dzīvnieki apvieno spēkus, lai pieveiktu masīvus un bīstamus zālēdājus, jo piemēram, žirafe var pārlauzt lauvas galvaskausu tikai ar vienu spērienu. Stratēģijas ir dažādas, piemēram, Āfrikas hiēnsuņi upuru vajāšanas laikā var mainīt līdera lomu, tādējādi sadalot "nastu". Bara aizmugurē ir indivīds, kas cenšas nogriezt stūrus, lai tiktu priekšā upurim. Gala rezultātā barība tiek sadalīta uz visiem bara locekļiem, kā arī „mājās” palikušajiem jaunuļiem un pieaugušajiem, kas tos pieskata.2

X
http://www.africa-wildlife-detective.com/African-wild-dog.html

Optimālā barošanās

Tā kā dzīvniekiem ir ierobežoti laika un enerģijas resursi, tiem ir svarīgi zināt, kur meklēt barību, kurā dienas laikā, kā arī plēsējiem jāzin, cik laika tērēt cenšoties noķert upuri, savukārt dzīvniekiem upuriem - cik ilgi uzturēties konkrētā barošanās vietā, lai tos nepamanītu un neapēstu plēsēji.3 Visi dzīvnieki barojas, lai izdzīvotu, taču galvenā atšķirība starp plēsēju un upuri ir tā, ka kļūdoties savos „aprēķinos” plēsējs zaudē ēdienreizi, taču upuris  - dzīvību.1

  1. enerģētiskā vērtība,

  2. atrašanai nepieciešamais laiks,

  3. apēšanai nepieciešamais laiks,

  4. sagremošanai nepieciešamais laiks.

  1. kāda barība un cik daudz nepieciešama, lai izdzīvotu un vairotos?

  2. vai to var ēst?

  3. cik ilgi drīkst atrasties ārpus slēpņa?

  4. cik bīstams ir plēsējs?

  5. kāds ir plēsonības risks (cik daudz plēsēju ir apkārtnē)?

  6. cik daudz laika tērēt uzmanīgi vērojot apkārtni?


Piemēram, murkšķim barojoties ir jāvēro, vai tam neuzglūn koijoti vai klinšu ērglis. Murkšķi dzīvo alās, taču tiem ir jāpamet tās, lai dotos baroties, kas nozīmē riskēt nonākt plēsēja redzeslokā. Lai nokļūtu labās barošanās vietās parasti ir jāmēro tāls ceļš, taču nepieaugušie, mazāk pieredzējušie murkšķi nekad neiet tālu prom no sava slēpņa.2

X
http://www.sheppardsoftware.com/content/animals/animals/mammals/marmot.htm

Tāpat dzīvniekiem, kuri pārtiek no ziedu nektāra, dažādiem augu augļiem vai sēklām, ir jāizlemj, cik ilgi uzturēties vienā vietā/pie viena auga, kad pāriet pie nākamā vai pārtraukt un doties uz slēpni.3 (Attēlā - kolibri)

X
http://sciencefolks.weebly.com/2/post/2013/09/hummingbirdswow.html

Dažiem dzīvniekiem ir svarīgi arī ievērot sabalansētu diētu. Varētu šķist, ka tiem būtu jāēd tikai tāda barība, kas dod vislielāko barības vielu nodrošinājumu. Taču aļņi ēd ne tikai barojošās koku lapas un graudzāles, bet arī mazāk barojošos ūdens augus, kuriem, savukārt, ir vairāk organismam nepieciešamā nātrija.1

X
http://www.arkive.org/moose/alces-americanus/image-G51130.html

Uz sākumlapu!

Lapu veidoja: Daina Luksa
Lapa veidota: 20.01.2014. LU BF kursa "Bioloģija Internetā" ietvaros