Tiešā uzvedības definīcija ir „komponentu sistēma,
kas nodrošina organisma atbildi savtarpējās attiecībās
ar fizisko un sociālo vidi”.5
Vienkāršoti varētu teikt, ka uzvedība ir tas, ko dzīvnieks dara un kā tas to dara.
Galvenie jautājumi pētot dzīvnieku uzvedību ir „KĀ?” un „KĀPĒC?” .
Atbildot uz jautājumu „KĀ?”, mēs iegūstam atbildi par tūlītējiem uzvedības iemesliem, kas tiek kontrolēti, pamatojoties uz ģenētiskiem un attīstības mehānismiem, savukārt, „KĀPĒC?” sniedz mums atbildes par evolūcijas un vēsturiskiem uzvedības veidošanās iemesliem.1
