Konrads Lorencs bija „māte” šiem imprintētajiem zosu cālēniem:
Pieaudzis ezera ķauķis baro „savu” (dzeguzes) mazuli:
Mācīšanās ir spēja pielāgot savu uzvedību, balstoties uz iepriekš iegūtu pieredzi. Jebkuram dzīvniekam mācīšanās ir svarīga, lai izdzīvotu un vairotos, tāpēc ka tas palīdz pielāgot uzvedību attiecīgajiem vides apstākļiem. Daļa atbildes reakcijas ir ģenētiski ieprogrammētas, taču daļa ir jāiemācās.1
Imprintings ir spēja iemācīties specifisku, nozīmīgu informācijas daļu konkrētā dzīvnieka attīstības stadijā (kritiskos periodos).1 Informācija, kas iegūta imprintinga ceļā, ir neatgriežama. Lai gan dzīvnieki mācās visu mūžu, pastāv konkrēti attīstības laikaposmi vai vecums, kurā iegaumēšana īstenojas vieglāk. Piemēram, uzreiz pēc nākšanas pasaulē mazulim ir jāiemācas, kura ir viņa māte, jo tas ir svarīgi turpmākai izdzīvošanai 5(attēlā pa kreisi). Taču arī vecāki uzreiz neatpazīst savus mazuļus, tiem tas ir jāiemācās. Tādēļ ir iespējams, ka pieaugušie putni sāk rūpēties par svešiem mazuļiem kā par savējiem, ja tie ir izšķīlušies viņu ligzdā3 (attēlā pa labi).
|
Konrads Lorencs bija „māte” šiem imprintētajiem zosu cālēniem: |
Pieaudzis ezera ķauķis baro „savu” (dzeguzes) mazuli:
|
|
|
| http://www.glogster.com/konradlorenz/konrad-lorenz-biography/g-6mqn62c6e6n88thi15meea0 | http://en.wikipedia.org/wiki/Polymorphism_(biology) |
Iespēja veidot saistību starp beznosacījuma (iedzimta reakcija) un nosacījuma (pieredzē iegūts) refleksu. Nosacījuma reflekss sagatavo organismu atbildei uz iespējamo beznosacījuma kairinājumu. Pavlova piemērā ar suni tiek veidots nosacījuma reflekss uz beznosacījuma (jaunu, agrāk neitrālu) kairinātāju.5
Dabā šādi nosacījuma refleksi veidojas, piemēram, izdzirdot trauksmes saucienu, kas tiek saistīts ar plēsēju un atbildes reakcija ir bēgt, pirms plēsējs ieraudzīts.1
Šīs mācīšanās pamatā ir „mēģinājumu un kļūdu” metode.5 Dzīvniekam izdarot spontānu uzvedību, tā tiek pastiprināta ar apbalvojumu vai pavājināta ar sodu.1
Eksperimentos tiek izmantots "problēmkrātiņš", kurā dzīvniekam
(biežāk pelēm, žurkām vai baložiem) gaismas vai skaņas signāla
stimulā ir jāizdara konkrēta darbība, piemēram, jānospiež svira.
Ja dzīvnieks izdara pareizo dabību, tas tiek apbalvots (parasti
ar barību), taču dažos gadījumos "krātiņš" var sodīt (parasti ar
nelielu elektrošoku) par nepareizu vai iztrūkstošu atbildes
reakciju.1
Piemērs no savvaļā dzīvojošiem dzīvniekiem būtu plēsēju mācīšanās izvairīties no upuriem, kas ir negaršīgi.1 Kā arī putni un zīdītāji pilnveido kustību koordinācijas spēlēs ar saviem brāļiem un māsām.5
Dzīvnieku mācīšanās tiek iespaidota, izmantojot citu indivīdu
pieredzi, tos vērojot.5 Šādā veidā daudzi
dzīvnieki iemācās atpazīt ienaidniekus un iegaumēt barības
vietas.1
Taču dzīvnieki spēj atdarināt ne tikai viens otru, kā, piemēram,
kāds fazānu dzimtas putns, kas spēj atdarināt automašīnas
signalizācijas un motorzāģa skaņas. Šādā veidā tas paplašina
savu dziesmas "krājumu", lai riesta laikā censtos iegūt mātīšu
uzmanību.
Iespējams pati augstākā mācīšanās forma.5 Tā ir spēja izvēlēties
pareizo vai piemērotāko uzvedību ar pirmo mēģinājumu situācijās,
kurās dzīvniekam nav tiešas iepriekšējās pieredzes. Piemērs
šādam mācīšanās veidam ir darbarīku izmantošana.3