BAROŠANĀS

Zālēdājiem, veidojot simbiotiskas attiecības ar celulozi šķeļošām baktērijām, attīstījušās divējādas stratēģijas, kas atšķiras pēc fermentācijas procesa norises vietas: kraniālā fermentācija jeb atgremošana (pārnadžiem) un kaudālā fermentācija (nepārnadžiem). Nepārnadžiem fermentācijas process norit aklajā zarnā, tiem raksturīga ietilpīga sarežģītas uzbūves resnā zarna (Boven 1998). Nepārnadžu uzņemtās barības izmantošanas spējas ir zemākas nekā atgremotājiem, taču tie ir labi pielāgojušies nabadzīgas barības ar augstu šķiedrvielu daudzumu izmantošanā, palielinot uzņemtās barības daudzumu. Līdz ar to, pazeminoties barības kvalitātei, nepārnadži spēj iegūt vairāk enerģijas laika vienībā kā pārnadži (Janis 1976).

Foto: Therry Whittaker (7)

Zirgveidīgajiem evolucionāri ir vērojama salīdzinoši agrīna specializācija uz šķiedrvielām bagātu, trūcīgu barību (Janis 1976), līdz ar tonepieciešamas lielas platības tās meklējumiem, kas izslēdz teritoriālismu (Budiansky 1998). Zirgi ir selektīvi zālēdāji, tie izmanto noteiktu barošanās stratēģiju – grupa barojoties pastāvīgi atrodas kustībā, izmanto teritoriju pēc rotācijas principa, tādejādi izvairoties no pārmērīgas noganīšanas. Barošanās aizņem lielāko daļu (aptuveni 60%) no to diennakts aktivitātēm (McGreevy 2004). Savvaļai līdzīgos apstākļos dzīvojošiem zirgiem barošanās intensitāte ir sezonāla. Pavasarī, kad ķermeņa masa ir vismazākā, vērojama visaugstākā barošanās intensitāte vidēji diennaktī. Viszemākā tā ir vasarā, lai arī ķermeņa masa pieaug (Berger et al. 1999).

Veicot pētījumus par savvaļai līdzīgos apstākļos turēto zirgu (Poļu koniku) barības izvēli, noskaidrots, ka tā mainās sezonāli. Pamatā zirgi izvēlas augus un augu daļas agrīnās attīstības stadijā, kad tiem ir augstāka barības vērtība un vieglāka sagremojamība (Chodkiewicz, Stypinski 2011). Kāpu biotopos zirgi izvēlas galvenokārt graudzāles, biežāk slotiņu ciesu Calamagrostis epigeios, taču arī tīruma usni Cirsium arvense, purvāja ciesu Calamagrostis canescens un strupo doni Juncus subnodulosus (Cosyns et al. 2001). Mežainos apstākļos dzīvojošiem Poļu zirgiem galvenais barības avots ir graudzāles (liektā sariņsmilga Lerchenfeldia flexuosa, parastā smilga Agrostis tenuis), kā papildus barību sezonāli izmantojot koku dzinumus un mizu, biežāk parasto ozolu, taču arī kārklus un parasto pīlādzi (Van Wieren 1996). Nabadzīgos pārmitru zālāju apstākļos poļu zirgi kā barības avotu izmanto galvenokārt grīšļus (biežāk sāres grīsli Carex panicea) un graudzāles (biežāk zilgano molīniju Molinia caerulea), atkarībā no to pieejamības veģetācijas sezonas laikā (Chodkiewicz, Stypinski 2011). Barības objektu zirgi noplūc, satverot ar lūpām un griezējzobiem, līdz ar to spēj baroties zālājā ar zemu zelmeni (Huntington 2012). Poļu zirgi labprāt pārtiek no augu sugām, kas neapsaimniekotos zālājos ir dominējošas un nomāc citas, samazinot sugu daudzveidību. Taču krūmu apgraušana nenotiek tādā mērā, lai zālājs neaizaugtu (Cosins et al. 2001).

Uz sākumlapu