Parasto varžu populāciju lieluma/blīvuma noskaidrošanai lietojamās metodes iedalāmas
2 grupās:
§ kurkuļu uzskaites metodes - pielietojamas ūdenī
§ pieaugušo dzīvnieku uzskaites metodes - pielietojamas uz sauszemes.
Turklāt atšķirīgas metodes ir pielietojamas atkarībā no tā, vai paredzēts noteikt
dzīvnieku relatīvo vai absolūto daudzumu/blīvumu.
Dzīvnieku relatīvo dzudzumu izsaka kā noķerto dzīvnieku skaitu paraugvienībā -
iežogotā platībā, noteikta garuma transektā vai vienās lamatās. Parauglaukumus šādai
abinieku uzskaitei var izvēlēties pēc diviem principiem - nejauši vai sistemātiski. Jāņem
vērā, ka izvēloties pēc nejaušības principa, precīzus rezultātus var iegūt,
izdarot ļoti daudzas uzskaites. Tādēļ ieteicamāk būtu izmantot sistemātisko pieeju
- interesējošo teritoriju sadalīt sīkākās pa dažādiem biotopiem un izdarīt
kvantitatīvo uzskaiti katrā no tiem, lai varētu salīdzināt. Tāpat šajās pašās
vietās uzskaites izdarāmas atkārtoti gada laikā un arī nākamajos gados, lai varētu
novērtēt populācijas blīvuma izmaiņas. Tā kā abinieku aktivitāte ir ļoti cieši
saistīta ar vides apstākļiem, veicot uzskaiti nepieciešams piefiksēt šādus vides
parametrus:
§ gaisa temp.
§ gaisa mitrums
§ ūdens temp.
§ vēja virziens un stiprums
§ mākoņainība kā arī biotiskie faktori
§ veģetācija (biezums un dominējošās sugas)
§ citas sastaptās dzīvnieku sugas
§ antropogēnā ietekme - lauksaimniecības, rūpniecības zeme, iedzīvotāju
daudzums, utt.
Kurkuļu kvantitatīvai ķeršanai izmanto hidrobioloģisko tīkliņu, ar kuru izdara
noteiktu smēlienu skaitu vai speciāli izveidotas lamatas, ko izvieto ūdenstilpē vienmērīgi,
vai arī speciāli, nemot vērā noēnojumu, augāju, dziļumu u. c. atšķirības starp
dažādām vietām ūdenstilpē. Lamatas obligāti regulāri jāpārbauda. Kurkuļi tiek
uzskaitīti un pēc tam atlaisti ūdenstilpē atpakaļ.
Abinieku uzskaitei uz sauszemes var izmantot dažādas metodes - kvadrātu metodes gadījumā
noteiktas platības kvadrātiskas formas teritorija tiek iežogota un tajā saskaitītas
visas atrastās parastās vardes. Tā kā dzīvnieki, lai precīzi noteiktu to sugu, ir jānoķer,
bez tam, ja vēl nepieciešams tos arī izmērīt un nosvērt, šādam darbam nepieciešami
vairāki cilvēki.
Transektu metodes gadījumā, noejot vienādus, noteiktus attālumus, šajā laikā notiek
iepriekš aprakstītajai identiska abinieku uzskaite. Jāpiezīmē, ka noķertie dzīvnieki
tiek atlaisti turpat noķeršanas vietās.
Vēl viena iespēja ir izvietot interesējošajā teritorijā lamatas. Tās vienkārši
var izveidot, zemē ierokot liela tilpuma plastmasas vai cita materiāla traukus ar
caurumu vākā. Lamatas var papildināt ar nožogojumiem, kas aizšķērso vardēm ceļu
un novirza uz lamatām. Lamatās jāielej nedaudz ūdensun jāieliek sūnas. Neskatoties
uz šiem pasākumiem, dzīvnieki no lamatām jāizņem vismaz vienu reizi 24 stundās.
Izdevīgi pieaugušos dzīvniekus uzskaitīt vairošanās laikā, jo uz konkrēto, šim
nolūkam paredzēto ūdenstilpi savācas abinieki no apkārtējās teritorijas. Tēviņus
var viegli uzskaitīt pēc balsīm, mātītes - pēc ikru kamolu skaita. Tomēr šajos
rezultātos neietilpst īpatņi, kas vēl nav sasnieguši vairošanās vecumu.
Šī ir dārga, laiku patērējoša un grūti realizējama procedūra, tomēr varētu būt
svarīga, lai skaitliski novērtētu izmaiņas populācijā. Vienīgā iespēja, kā
noteikt uz sauszemes dzīvojošo abinieku populācijas absolūto lielumu ir dzīvnieku atkārtota
ķeršana un iezīmēšana.
Abinieku iezīmēšanai visbiežāk lietotā metode ir atsevišķu pirkstu nogriešana.
Tiem piešķir katram savu numuru, tā iespējams iezīmēt katru dzīvnieku individuāli,
lai tas nākamajās noķeršanas reizēs būtu atpazīstams. Parasti nogriež vismaz 2
pirkstus, jo vienu dzīvniekam iespējams zaudēt kāda negadījuma rezultātā. Tomēr
par šo metodi tiek runāts kā par neētisksu, bez tam nogriezto pirkstu vietās iespējams
iekļūt infekcijai.
Pašreiz arvien plašāk izplatās dažādu krāsu implantu ievietošana zem ādas. Šie
materiāli sākumā ir šķidras konsistences un sacietē, kad ar šļirci ir ievadīti
zem dzīvnieka ādas. Parasti izmanto 3 implantus kuriem iespējami 4 krāsu varianti
katram. Izmantojot dažādas kombinācijas, iespējams unikāli iezīmēt ļoti daudzus
indivīdus.
Dzīvnieku ķeršanai iezīmēšanas vajadzībām visoptimālāk ir izmantot lamatas, kas
kombinētas ar nožogojumiem. Visprecīzākos datus var iegūt, ķerot un iezīmējot
abiniekus vairākkārt un aprēķinus veicot pēc Jolly - Seber metodes.
Nt=Mt/at
Mt=(((st+1)*Zt)/Rt+1)+mt
at=(mt+1)/(nt+1)
Nt - paredzamais populācijas lielums pirms ķeršanas laika t
Mt - iezīmēto īpatņu skaits populācijā uz laiku t
at - iezīmēto īpatņu proporcija.
st - atlaisto indivīdu skaits pēc ķeršanas reizes t
mt - ķeršanā t noķerto jau iezīmēto indiv. skaits
nt - viss ķeršanā t noķerto indiv. skaits
Rt - st indiv. skaits kas atlaisti ķeršanā t un atkal noķerti vēlāk.
Zt - indiv. skaits, kas iezīmēti pirms ķeršanas t, ķeršanā t nav noķerti, bet ir
noķerti vēlāk.
Kurkuļu absolūto daudzumu nelielās ūdenstilpēs nosaka, izsmeļot no tām visus indivīdus
- ar hidrobioloģisko tīkliņu pārmeklē visu ūdensbaseinu, katru reizi izsmeltos kurkuļus
saskaitot un pārvietojot kādā traukā ar ūdeni. Uzskaiti beidz, kad 10 smēlieni pēc
kārtas ir bez kurkuļiem.
[Atpakaļ]