Vārnu dzimta to ligzdu meklēšanas metodes
Liela daļa šīs dzimtas putnu ir visēdāji un nereti tiek minēti arī kā
ligzdu postītāji. Visbiežāk kā olēdāji tiek minēti krauklis Corvus
corax, žagata Pica pica, pelēkā vārna Corvus corone cornix, Amerikas
vārna Corvus brachyrhynchos un sīlis Garulus glandarius. Tā kā šīs
dzimtas daudzas sugas ir plaši izplatītas un bieži sastopamas ne tikai
dabiskos biotopos, bet arī labi spēj pielāgoties cilvēka pārveidotai
videi, tad salīdzinot ar abām iepriekš aprakstītajām dzimtām, par šo ir
veikts vairāk pētījumu. Tieši vārnveidīgie bieži tiek izmantoti
pētījumos kā plēsonības modelis, lai noskaidrotu dažādas ligzdu
postīšanas likumsakarības ( Erikstad 1982, Gőtmark et. al. 1990, Picozzi
1975, Storaas 1988 u.c.).
Runājot par šīs dzimtas putnu izmantotajām ligzdu meklēšanas metodēm,
jāsecina ka tiem visbiežāk ir raksturīga augsta specializācija. Tas
nozīmē, ka tie spēj mācīties un izmantot apkārtējās vides informāciju
audz veiksmīgākai ligzdu atklāšanai. Pie kam visai ātri tiek apgūti
pilnīgi jauni, vēl nebijuši, informācijas avoti. Kā piemēru šeit var
minēt dažādos eksperimentos pielietoto ligzdu atzīmēšanu ar mietiņiem
vai karodziņiem (Picozzi 1975, Hein&Hein 1996). Līdzīgu uzvedību man
pašam bija iespējams novērojumu šī gada vasarā veicot eksperimentu
Engures ezerā uz Lielrovas salas. Eksperimenta sākumā ligzdu postītāji
g.k. bija niedru lijas un zīdītāji. Vēlāk aizvien pieauga žagatu postīto
ligzdu skaits. Pie kam, novērojot šo ligzdu postījumus no slēpņa
(torņa), bija nepārprotami redzams, ka žagatas pārmeklē salu vadoties
pēc mietiņiem, ar kuriem tika atzīmētas mākslīgās ligzdas. Šos
novērojumus un no tiem izdarītos secinājumus gan var uzskatīt tikai par
maniem subjektīviem secinājumiem, jo, tā kā eksperimentam nebija tāds
mērķis, tad nav veikta šo postījumu un ligzdu marķēšanas saistības
statistiska analīze. Tomēr tie apstiprina citu autoru pierādītās
hipotēzes un to likumsakarību darbību šajā gadījumā.
Kā orientieris ligzdas atrašanai vārnām bieži kalpo pieaugušie putni,
kurus tās pamana perējam ligzdā vai arī ceļā no vai uz ligzdu. Daži
autori apraksta gadījumu, kad vārna, atklājusi perējošu melnkakla
gārgali Gavia arctica, nolaižas pie tās un cenšas iegūt olas. Sājā darbā
autori arī norāda, ka vārnas meklē ligzdas tām raksturīgā vidē tuvāk
krasta līnijai (Gőtmark et. al. 1990).
Kā vēl viena likumsakarība jāmin, ka postīto ligzdu īpatsvars ir
lielāks vārnu pāra ligzdošanas teritorijā (Sullivan & Dinsmore 1900,
Erikstad et.al. 1982). To, manuprāt, varētu skaidrot ar teritorijas
labāku iepazīšanu, kas ļauj veiksmīgāk izmantot dažādas vides pazīmes.
Uz sākumu