Vārnu dzimta– to ligzdu meklēšanas metodes


Liela daļa šīs dzimtas putnu ir visēdāji un nereti tiek minēti arī kā ligzdu postītāji. Visbiežāk kā olēdāji tiek minēti krauklis Corvus corax, žagata Pica pica, pelēkā vārna Corvus corone cornix, Amerikas vārna Corvus brachyrhynchos un sīlis Garulus glandarius. Tā kā šīs dzimtas daudzas sugas ir plaši izplatītas un bieži sastopamas ne tikai dabiskos biotopos, bet arī labi spēj pielāgoties cilvēka pārveidotai videi, tad salīdzinot ar abām iepriekš aprakstītajām dzimtām, par šo ir veikts vairāk pētījumu. Tieši vārnveidīgie bieži tiek izmantoti pētījumos kā plēsonības modelis, lai noskaidrotu dažādas ligzdu postīšanas likumsakarības ( Erikstad 1982, Gőtmark et. al. 1990, Picozzi 1975, Storaas 1988 u.c.).
Runājot par šīs dzimtas putnu izmantotajām ligzdu meklēšanas metodēm, jāsecina ka tiem visbiežāk ir raksturīga augsta specializācija. Tas nozīmē, ka tie spēj mācīties un izmantot apkārtējās vides informāciju audz veiksmīgākai ligzdu atklāšanai. Pie kam visai ātri tiek apgūti pilnīgi jauni, vēl nebijuši, informācijas avoti. Kā piemēru šeit var minēt dažādos eksperimentos pielietoto ligzdu atzīmēšanu ar mietiņiem vai karodziņiem (Picozzi 1975, Hein&Hein 1996). Līdzīgu uzvedību man pašam bija iespējams novērojumu šī gada vasarā veicot eksperimentu Engures ezerā uz Lielrovas salas. Eksperimenta sākumā ligzdu postītāji g.k. bija niedru lijas un zīdītāji. Vēlāk aizvien pieauga žagatu postīto ligzdu skaits. Pie kam, novērojot šo ligzdu postījumus no slēpņa (torņa), bija nepārprotami redzams, ka žagatas pārmeklē salu vadoties pēc mietiņiem, ar kuriem tika atzīmētas mākslīgās ligzdas. Šos novērojumus un no tiem izdarītos secinājumus gan var uzskatīt tikai par maniem subjektīviem secinājumiem, jo, tā kā eksperimentam nebija tāds mērķis, tad nav veikta šo postījumu un ligzdu marķēšanas saistības statistiska analīze. Tomēr tie apstiprina citu autoru pierādītās hipotēzes un to likumsakarību darbību šajā gadījumā.
Kā orientieris ligzdas atrašanai vārnām bieži kalpo pieaugušie putni, kurus tās pamana perējam ligzdā vai arī ceļā no vai uz ligzdu. Daži autori apraksta gadījumu, kad vārna, atklājusi perējošu melnkakla gārgali Gavia arctica, nolaižas pie tās un cenšas iegūt olas. Sājā darbā autori arī norāda, ka vārnas meklē ligzdas tām raksturīgā vidē – tuvāk krasta līnijai (Gőtmark et. al. 1990).
Kā vēl viena likumsakarība jāmin, ka postīto ligzdu īpatsvars ir lielāks vārnu pāra ligzdošanas teritorijā (Sullivan & Dinsmore 1900, Erikstad et.al. 1982). To, manuprāt, varētu skaidrot ar teritorijas labāku iepazīšanu, kas ļauj veiksmīgāk izmantot dažādas vides pazīmes.

Uz sākumu