Avots: D.Kļaviņas pers. materiāli

Dzimta: kurvjziežu dzimta (Compositae);
Ģints: rūgtlapju (Saussurea);
Suga: Alpu rūgtlape (Saussurea alpina);
Pasuga: Igaunijas rūgtlape (Saussurea alpina (L.) DC. subsp. esthonica (Baer ex Rupr.) Kupffer; sinonīms - Saussurea esthonica (Baer ex Rupr.) (Anonīms, 2005a).
Igaunijas rūgtlape pieder vienai no lielākajām ziedaugu dzimtām, kurā ietilpst ap  25000 sugā, kas izplatītas visā pasaulē (Anonīms, 2005b)
Rūgtlapju ģintij pieder vairāk par 300 sugām, kas izplatītas lielākoties Āzijā, kur to izplatības centrs ir Himalaji un Ķīnas augstkalnu rajoni(Narits et al, 1999). Eiropā sastopamas 3-9 sugas (dažādas Eiropas izpratnes un Alpu rūgtlapes pasugas, daži pieskaitas sugām) (Narits et al, 1999).
Alpu rūgtlapei izdalītas ap 6 pasugām, no kurām 3, tai skaitā arī Igaunijas rūgtlape ir atzītas par endēmām (Anonīms, 2005a). Pastāv viedoklis, ka Igaunijas rūgtlape ir Baltijas reģiona neoendēmisks taksons, jo, iespējams, parādījusies šajā reģionā pēc pēdējā ledus laikmeta beigām, kad ar kušanas ūdeņiem tās sēklas atnestas no dienvidu reģioniem un ūdeņiem akumulējoties izveidojušās mirtas augtenes, kurās sastopama šī suga (Narits et al, 1999).
Baiers  pirmo reizi Igaunijas rūgtlapi aprakstīta 1845. gadā kā jaunu sugu, bet savos tālākos pētījumos to izdalīja kā Alpu rūgtlapes pasugu, jo morholoģiskās atšķirības starp tām nebija pietiekamas atsevišķas sugas izdalei (Narits et al, 1999).

Daudzgadīgs, 40-50 cm augsts lakstaugs. Stublājs viens, stāvs, tievs augšdaļā zarojas skrajā vairogveidīgā vai skarveidīgā ziedkopā. Apakšējās lapas ar gariem kātiem olveidīgi lancetiskas vai lancetiskas, ar sašaurinātu vai izstiepti sašaurinātu pamatu. Vidējās lapas lancetiskas, sēdošas, pakāpeniski pāriet lancetiskās līdz lineārās augšējās lapās. Lapu virspuse zaļa, apakšpuse kaila vai ar skraju zirnekļveidīgu matojumu. Vīkala lapas zaļas līdz iesārti violetas, ārējās olveidīgas, nosmailotas, iekšējās daudz garākas nekā ārējās, lancetiskas, lineāri lancetiskas, smailas. Ziedu kurvīšos purpursārti divdzimumu stobrziedi. Zied jūlijā. Aug atsevišķi eksemplāri vai nelielās, skrajās grupās (Andrušaitis, 2003; Pētersone, Birkmane 1980).
Avots: D.Kļaviņas pers. materiāli

Sugas areāls ir Latvija, Igaunija, mērenā josla (Andrušaitis, 2003). Alpu rūgtlapei 1937. gada publikācijā minētas atradnes gan Āzijā, gan Eiropā (Karpatos, Pirenejos, Alpos, Skandināvijā, Britu salās),  gan Amerikā (Matthews, 1937).  
Latvijā ļoti reti, Piejūras zemienē: Apšuciema (Klapkalnciema) apkārtne (1884, Lehnert /1/, 1846, 1901, 1906,
 1930, 1991, 1996), Popes apkārtne (1991). Suga Latvijā nebija konstatēta no 1930. gada līdz 20. gadsimta 90-tajiem gadiem,
 tāpēc sākotnēji (LSG, 1980) tā ierakstīt 0. kategorijā (izzudušās sugas). Tikai pēc vairākkārtējām botāniskām ekspedīcijām 1991. gadā izdevās atrast 1884. gadā konstatēto atradni, kā arī Emerald projekta ietvaros konstatēt jaunu atradni Kurzemē.

Skraji skujkoku- lapukoku meži un kūdras augsnēm, izcirtumi, zemie purvi (Andrušaitis, 2003). Šāds biotopa raksturojums nav īsti saskaņā ar atradņu biotopiem un, iespējams, vairāk atbilst Alpu rūgtlapes biotopam.
Mežaudžu atslēgas biotopu aprakstos kā atklātu kalcifilu purvu vai pļavu (pārsvarā neaizauguši, dažreiz ar krūmiem) suga minēta Igaunijas rūgtlape (Anonīms, 2005c).
 Popes atradnē rūgtlape aug  avoksnainās pļavās sabiedrībā ar Carex hostiana, Molinia caerulea, Sesleria caerulea (Vimba, 2002), kas pēc pārējām nosauktajām sugām liecina par biotopa piederību molīnijas pļavām uz neitrālām līdz bagāti kaļķainām augsnēm ar mainīgu mitruma režīmu, kas Latvijā ir diezgan reti sastopams biotops un ir Eiropas Savienības aizsargājamo biotopu sarakstā (Kabucis, 2000).
 Igauņu zinātnieki apsekojot rūgtlapes atradnes izdala divus biotopus, kuros suga ir sastopama: bagātas purvainas pļavas un avoksnāji (Narits et al, 1999).

 Izzūdoša suga. Ierakstīta Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā, kā arī iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā (Andrušaitis,2003), Igaunijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā (Anonīms, 2005d), mikroliegumu suga Latvijā (Anonīms, 2005e), Īpaši aizsargājama suga (MK 14.11.2000. noteikumi Nr.396 1., 2. pielikums). Par Igaunijas rūgtlapes katra indivīda  iznīcināšanu vai bojāšanu zaudējumus,  saskaņā ar MK noteikumi par zaudējumu atlīdzību par īpaši aizsargājamo sugu indivīdu un biotopu iznīcināšanu vai bojāšanu, atlīdzina divu minimālo mēnešalgu apmērā (Anonīms, 2005f).

2003. gada 3. septembrī Apšuciema atradnē veiktas augsnes analīzes:
  

	N	P	K	Na	Ca	Cu	Mg	Fe	Mn	Zn
C (mg/l)	30	0	46.5	38	35000	1	50	17	78.5	8.5

Ph (KCl)= 6,9
Augsnē maz dzelža un vara. Zems slāpekļa saturs augsnē, bet tas nav limitējošs. Augtene veidojusies uz sapropeļa pamata, visdrīzāk aizaugot ezeram. Tieši apakšā ir kaļķakmens pamats, par ko liecina augstā kalcija magnija attiecība (V. Nollendorfa pers. ziņ.).
Kūmba rakstā kā vietas, kurās Norvēģijā sastopama morfoloģiski Igaunijas rūgtlapei vistuvākā Alpu rūgtlapes pasuga Saussurea alpina s. str. , minētas drīzāk eitrofas augtenes nekā kalcifilas augtenes. Kaut suga atzīta par izplatītu kalcifilos biotopos, tā aug arī citos, ja pietiekami barības resursi un to neizkonkurē viršviedīgie augi. Norvēģu rakstā atzīmēts, ka suga sastopama vietās, kur tuvu augsnes virskārtai dolomītu pamatieži. Suga sastopama arī nabadzīgās augsnēs kā, piemēram, mežā ar podzolaugsni, galvenokārt, vietās, kur dolomīta pamatieži nesedz morēnas nogulumi un vietās, kur uz minerālaugsnes izveidojusies 10 cm plāna kūdras kārta. (Coombe, 1951)
Alpu rūgtlape raksturota kā reta arktisko kalnu rajonu suga, kas aug uz skābām augsnēm, kalnu nogāžu pļavās(Anonīms, 2005g).

Apšuciema atradnēs 2003. gadā ievāktajās ziedkopās visā vairogā konstatētas ap 3% nobriedušu sēklu, ņemot atsevišķus labākus kurvīšus ~ 10-15% (D.Kļaviņas pers. ziņ.).
Aprakstā par mitru pļavu augiem (tajā skaitā Alpu rūgtlape) minēts, ka apputeksnētājiem šādi augi nav pievilcīgi, jo tie neizdala nektāru (pieejami tikai putekšņi), bet, iespējams, ka šādu biotopu augi ir vairāk atkarīgi no vēja apputes (Anonīms, 2005h).

1.Andrušaitis. G.(galv. red.) 2003 Latvijas Sarkanā grāmata 3. daļa Vaskulārie augi.:Rīga 106-107 (V. Šulcs)
2. Anonīms. 2005a, http://www.rbge.org.uk/ (Karaliskā Edinburgas Botāniskā dārza mājas lapa, kurā apkopoti dažādu herbāriju materiāla saraksti, kā arī Eiropas floras izpētes rezultāti, kuros  definēta  Saussurea esthonica sistemātiskā piederība un herbāriji, kuros tā atrodama.)
3. Anonīms. 2005b, http://theseedsite.co.uk/asteraceae.html  (Pamatā mājas lapa ir par sēklām, to parametriem, dīgšnas proseciem. Bet lapā ir sadaļa, kurā tiek skaidroti dažādi bioloģijas termini, to skaitā arī dots ieskats par asteru dzimtu kopumā.)
4.Anonīms. 2005c, www.svo.se/minskog/upload/eng/ Mežaudzu atslēgas biotopu inventarizācija
5. Anonīms. 2005d, www.ecology.uni-kiel.de/~mtrepel/imcg/imcgnl/nl0204.pdf   (Starptautiskās  mitrāju aizsardzības programmas apraksts, kurā minēta Saussurea esthonica un tās aizsardzības statuss.)
6. Anonīms. 2005e,  http://www.lva.gov.lv/daba/lat/index.htm (Lapā apskatāma Latvijas reto sugu (arī Saussurea esthonica) aizsardzības statuss Latvijā un Eiropā, kā arī cita informācija par bioloģisko daudzveidību Latvijā.)
7.Anonīms. 2005f, www.likumi.lv/doc.php?id=5220 (Ministru Kabineta noteikumi par zaudējumu atlīdzību par īpaši aizsargājamo sugu indivīdu un biotopu iznīcināšanu vai bojāšanu. Pamatlapā atrodami arī citi MK noteikumi, Latvijas Satversme un citi juridiski dokumenti, saistīti ar Latvijas valsti.)
8. Anonīms. 2005g, http://www.saussurea.net/phpsite/static/pg24.html  (Saussurea alpina sugas un biotopu apraksts, kā arī tās atradnē izveidotā Botāniskā dārza apraksts.)
9. Coombe D.E., 1951, Notes on Calcicolous Communities and Paet Formation in Norwegian Lappland. The Journal of Ecology, Vol.39, No. 1, 33-62
10. Kabucis I. (Red.) 2000, Biotopu rokasgrāmata, Rīga; 98-99
11. Matthews, J.R. 1937,The arctic – subarctic element.; The Journal of ecology, Vol.25, No.1, 66-79 (72-73)
12. Narits A., Leht M., Paal J. 1990: Taxonomic status of Saussurea alpina subsp. esthonica (Asteraceae): phenetical analysis. – Annales Botanici Fennici 37: 197-206.
13. Pētersone A. , Birkmane K. 1980, Latvias PSR augu noteicējs.:Rīga, Zvaigzne ABC.
14. Vimba E.(Red.) 2002, Retie augi, Rīga, 32.lpp. Reto un aizsargājamo augu inventarizācijas rezultāti Ventspils un Talsu rajonā I.Rēriha
Personiskie ziņojumi: Dr. biol. Vilnis Nollendorfs (LU Bioloģijas institūts, augu minerālās barošanās laboratorija) un Dr. biol. Dace Kļaviņa (Nacionālais botāniskais dārzs, Augu audu kultūru laboratorija).

Uz pamatlapu