Saturs |
Sākums |
Izplatība |
Barošanās |
Apmatojums |
Ķermeņa uzbūve |
Vairošanās |
Literatūra |
Interneta vietnes |
Uz citiem referātiem |
Sermulis Mustela erminea pieder
pie caunu dzimtas Mustelidae, sermuļu ģints Mustela.
Caunu dzimtā ietilpst 70 sugas, kuru raksturojošās pazīmes
ir garš, tievs ķermenis un īsas kājas. Sermuļu ģints ir
lielākā ģints caunu dzimtā, kuru veido 13 – 16 sugas, skaits
mainās atkarībā no izmantotās taksonomijas. Pamatojoties uz
dzīvnieka lielumu un kažoka krāsu sermuļu ģintī tiek
izdalīti – zebiekstes, seski un ūdeles. Grāmatā „Natural
History of Weasels and Stoats: Ecology, Behavior, and
Management” kā sermuļa otrs nosaukums tiek lietots īsastainā
zebiekste, tāpēc tas tiek pieskaitīts pie zebiekstēm.
Sermulis ir viena no trijām boreālajā joslā
visizplatītākajām sermuļu ģints sugām (King et al. 2006).
Latvijā sermuļu (caunu) dzimta ir lielākā plēsēju dzimta,
konstatētas kopumā 9 sugas. Trīs no šīm sugām, tajā skaitā
arī sermulis ir iekļautas Latvijas Sarkanās grāmatas 4.
kategorijā (Piterāns 2008).
Autors:
Gerald & Buff Corsi
http://nature.ca/notebooks/english/ermine_p2.htm |
Sermuļu ģints pārstāvji ir mazākie no
īstajiem plēsējiem un attīstījušies salīdzinoši nesen. Tiem
raksturīgs mazs ķermeņa izmērs, kas piemērots grauzēju
medīšanai šaurās vietās. Pamatojoties uz to galveno barību –
mazajiem grauzējiem (visbiežāk strupastes un lemingi)
iespējams izskaidrot lielāko daļu sermuļu ģints ekoloģijas
un uzvedības iezīmju. Sermuļi ir vieni no retajiem
plēsējiem, kuri spēj pārziemot skarbajos sniegotajos
ziemeļos, tāpēc to dabīgais izplatības areāls ir viens no
lielākajiem starp pasaules zīdītāju sugām. (King et al.
2006) Tundrā tie ir vieni no raksturīgākajiem zīdītājiem.
(Singh 2010) Tie ir izplatīti arī uz dienvidiem mērenākos
klimata apstākļos, kur ir lielāka un stabilāka medījuma
populācija, bet lielāks ir arī apdraudējums no citiem
plēsējiem. (King et al. 2006)
Starp sermuļu ģints dažādu sugu pārstāvjiem nav vērojamas lielas ķermeņa uzbūves atšķirības. Specializēti ģintij raksturīgie pielāgojumi – pagarināts, ļoti lokans mugurkauls, saīsinātas ekstremitātes, galvaskausa un zobu forma un izturība, attīstījušies, lai varētu nogalināt un nomedīt grauzējus tumšās, šaurās vietās. Kā pielāgojums kalpo arī īsa aste, kas samazina siltuma zudumus aukstajā klimatā un apgrūtina citu plēsēju iespējas nomedīt sermuļus. Konkrēti sermuļiem astes garums ir 30% no tā ķermeņa garuma. Salīdzinoši lielās ķepas piemērotas bēgošu grauzēju satveršanai. Sermuļi ir lieliski kokos kāpēji, to nagi ir daļēji ievelkami, un tie spēj pagriezt potītes, lai varētu nokāpt no koka ar galvu vērstu uz zemi. Galvaskausa forma ir gara un šaura, kauli ir saplūduši padarot galvaskausu izturīgu. Robustas kaula šķautnes galvaskausa priekšdaļā un aizmugurē rada papildus vietu, kur piestiprināties muskuļiem, kas nodrošina sermuļiem raksturīgo spēcīgo sakodienu, citiem mazajiem zīdītājiem šāda galvaskausa uzbūves īpatnība nav raksturīga (King et al. 2006).
Sermuļu ģints pārstāvjiem liela nozīme ir
maņām, tās ir svarīgas ne tikai medījot, bet palīdz
izvairīties no citu plēsēju uzbrukumiem. Sevišķi liela
nozīme ir dzirdei un ožai, jo sermuļi bieži medī alās un zem
sniega. Mazā un smailā galvas forma nodrošina gan binokulāro
redzi uz priekšu, gan monokulāru redzi uz abiem sāniem.
Medījot dienasgaismā, binokulārā redze palīdz novērtēt
attālumu kāds nepieciešams medījuma noķeršanai un
nogalināšanai. Sermuļi, līdzīgi kā kaķi, labi redz krēslā un
vājā gaismā, bet spožā gaismā to zīlītes sprauga sašaurinās
drīzāk horizontāli nevis vertikāli kā kaķveidīgajiem.
Pagaidām nav izdevies noskaidrot vai sermuļiem ir attīstīta
arī krāsu redze. Bet zināms, ka tam nav izšķirošas nozīmes
to dzīvē – gan pašu dzīvnieku, gan to medījuma kažoka krāsas
ir balta, brūna un pelēka, tāpēc tiem nav nepieciešamības
atpazīt krāsas, lai identificētu barību un potenciālos
sāncenšus vai pārošanās partnerus. Arī dzirde attīstīta tā,
lai palīdzētu medībās – nebrīvē veiktos testos noskaidrots,
ka sermuļu ģints dzīvnieki spēj sadzirdēt peļu un insektu
radītās ultraskaņas. Ar ožas palīdzību sermuļi spēj izsekot
un atrast grauzējus pēc to atstātās smaržas. Lai brīdinātu
citus dzīvniekus par draudošām briesmām sermuļi izmanto
balsi, turklāt tie izmanto atšķirīgas skaņas, atkarībā no
apdraudējuma intensitātes. Ja apdraudējums novērtēts kā
zems, sermulis izdod zemu svilpjošu skaņu un pārvietosies uz
drošāku vietu, ja briesmas ir pietiekami lielas un sermulis
jūt reālu apdraudējums, tas mēģinās nobiedēt uzbrucēju
atkārtoti izdodot asu, agresīvu rējienu sērijas. Balss tiek
izmantota ne tikai briesmu gadījumā, zemas intensitātes,
spalgas vibrējošas skaņas tiek izmantotas mātēm saucot savus
mazuļus un draudzīgu sastapšanos laikā starp pretējā dzimuma
pārstāvjiem (King et al. 2006).
Līva
Graudiņa |
Pēdējo reizi mainīts:
18.01.2013. |