Sermulis Mustela erminea

serm1
serm2
serm3

Saturs

Sākums
Izplatība
Barošanās
Apmatojums
Ķermeņa uzbūve
Vairošanās
Literatūra
Interneta vietnes
Uz citiem referātiem

Vispārīgs raksturojums

Sermulis Mustela erminea pieder pie caunu dzimtas Mustelidae, sermuļu ģints Mustela. Caunu dzimtā ietilpst 70 sugas, kuru raksturojošās pazīmes ir garš, tievs ķermenis un īsas kājas. Sermuļu ģints ir lielākā ģints caunu dzimtā, kuru veido 13 – 16 sugas, skaits mainās atkarībā no izmantotās taksonomijas. Pamatojoties uz dzīvnieka lielumu un kažoka krāsu sermuļu ģintī tiek izdalīti – zebiekstes, seski un ūdeles. Grāmatā „Natural History of Weasels and Stoats: Ecology, Behavior, and Management” kā sermuļa otrs nosaukums tiek lietots īsastainā zebiekste, tāpēc tas tiek pieskaitīts pie zebiekstēm. Sermulis ir viena no trijām boreālajā joslā visizplatītākajām sermuļu ģints sugām (King et al. 2006). Latvijā sermuļu (caunu) dzimta ir lielākā plēsēju dzimta, konstatētas kopumā 9 sugas. Trīs no šīm sugām, tajā skaitā arī sermulis ir iekļautas Latvijas Sarkanās grāmatas 4. kategorijā (Piterāns 2008).

serm4
serm5

Sermuļu ģints ekoloģiskais raksturojums

Sermuļu ģints pārstāvji ir mazākie no īstajiem plēsējiem un attīstījušies salīdzinoši nesen. Tiem raksturīgs mazs ķermeņa izmērs, kas piemērots grauzēju medīšanai šaurās vietās. Pamatojoties uz to galveno barību – mazajiem grauzējiem (visbiežāk strupastes un lemingi) iespējams izskaidrot lielāko daļu sermuļu ģints ekoloģijas un uzvedības iezīmju. Sermuļi ir vieni no retajiem plēsējiem, kuri spēj pārziemot skarbajos sniegotajos ziemeļos, tāpēc to dabīgais izplatības areāls ir viens no lielākajiem starp pasaules zīdītāju sugām. (King et al. 2006) Tundrā tie ir vieni no raksturīgākajiem zīdītājiem. (Singh 2010) Tie ir izplatīti arī uz dienvidiem mērenākos klimata apstākļos, kur ir lielāka un stabilāka medījuma populācija, bet lielāks ir arī apdraudējums no citiem plēsējiem. (King et al. 2006)

Starp sermuļu ģints dažādu sugu pārstāvjiem nav vērojamas lielas ķermeņa uzbūves atšķirības. Specializēti ģintij raksturīgie pielāgojumi – pagarināts, ļoti lokans mugurkauls, saīsinātas ekstremitātes, galvaskausa un zobu forma un izturība, attīstījušies, lai varētu nogalināt un nomedīt grauzējus tumšās, šaurās vietās. Kā pielāgojums kalpo arī īsa aste, kas samazina siltuma zudumus aukstajā klimatā un apgrūtina citu plēsēju iespējas nomedīt sermuļus. Konkrēti sermuļiem astes garums ir 30% no tā ķermeņa garuma. Salīdzinoši lielās ķepas piemērotas bēgošu grauzēju satveršanai. Sermuļi ir lieliski kokos kāpēji, to nagi ir daļēji ievelkami, un tie spēj pagriezt potītes, lai varētu nokāpt no koka ar galvu vērstu uz zemi. Galvaskausa forma ir gara un šaura, kauli ir saplūduši padarot galvaskausu izturīgu. Robustas kaula šķautnes galvaskausa priekšdaļā un aizmugurē rada papildus vietu, kur piestiprināties muskuļiem, kas nodrošina sermuļiem raksturīgo spēcīgo sakodienu, citiem mazajiem zīdītājiem šāda galvaskausa uzbūves īpatnība nav raksturīga (King et al. 2006).

Sermuļu ģints pārstāvjiem liela nozīme ir maņām, tās ir svarīgas ne tikai medījot, bet palīdz izvairīties no citu plēsēju uzbrukumiem. Sevišķi liela nozīme ir dzirdei un ožai, jo sermuļi bieži medī alās un zem sniega. Mazā un smailā galvas forma nodrošina gan binokulāro redzi uz priekšu, gan monokulāru redzi uz abiem sāniem. Medījot dienasgaismā, binokulārā redze palīdz novērtēt attālumu kāds nepieciešams medījuma noķeršanai un nogalināšanai. Sermuļi, līdzīgi kā kaķi, labi redz krēslā un vājā gaismā, bet spožā gaismā to zīlītes sprauga sašaurinās drīzāk horizontāli nevis vertikāli kā kaķveidīgajiem. Pagaidām nav izdevies noskaidrot vai sermuļiem ir attīstīta arī krāsu redze. Bet zināms, ka tam nav izšķirošas nozīmes to dzīvē – gan pašu dzīvnieku, gan to medījuma kažoka krāsas ir balta, brūna un pelēka, tāpēc tiem nav nepieciešamības atpazīt krāsas, lai identificētu barību un potenciālos sāncenšus vai pārošanās partnerus. Arī dzirde attīstīta tā, lai palīdzētu medībās – nebrīvē veiktos testos noskaidrots, ka sermuļu ģints dzīvnieki spēj sadzirdēt peļu un insektu radītās ultraskaņas. Ar ožas palīdzību sermuļi spēj izsekot un atrast grauzējus pēc to atstātās smaržas. Lai brīdinātu citus dzīvniekus par draudošām briesmām sermuļi izmanto balsi, turklāt tie izmanto atšķirīgas skaņas, atkarībā no apdraudējuma intensitātes. Ja apdraudējums novērtēts kā zems, sermulis izdod zemu svilpjošu skaņu un pārvietosies uz drošāku vietu, ja briesmas ir pietiekami lielas un sermulis jūt reālu apdraudējums, tas mēģinās nobiedēt uzbrucēju atkārtoti izdodot asu, agresīvu rējienu sērijas. Balss tiek izmantota ne tikai briesmu gadījumā, zemas intensitātes, spalgas vibrējošas skaņas tiek izmantotas mātēm saucot savus mazuļus un draudzīgu sastapšanos laikā starp pretējā dzimuma pārstāvjiem (King et al. 2006).

Līva Graudiņa
Pēdējo reizi mainīts: 18.01.2013.