Elektroencefalogrāfija

Saturs

Metodes teorētiskais pamatojums

• Sākums
• Vēsture
• Metodes teorētiskais pamatojums
  
• Metode
• Informācijas avoti
• Noderīgas interneta vietnes
  
• Citu studentu referāti

EEG ierīce uztver smadzeņu garozas piramidālo neironu ķermeņu un aksonu radītos elektriskos darbības potenciālus, ko rada šūnu depolarizācija vai hiperpolarizācija. Vislielāko daļu no elektroencefalogrāfa uztvertā signāla sastāda elektriskie potenciāli, kas rodas neiro-neirālajās sinapsēs. Tiek uzskatīts, ka arī neiroglijas šūnas piedalās EEG signāla veidošanā. Šos elektriskos signālus uztver EEG skalpa elektrodi. Šiem elektrodiem ir jābūt ļoti jutīgiem, pārklātiem ar ļoti labu vadītāju, piemēram, zeltu vai sudraba hlorīdu. Tas tāpēc, ka no smadzenēm uztvertie potenciāli ir ļoti niecīgi – mazāki par 1 milivoltu (pārsvarā daži simti mikrovoltu) (Cacioppo et al. 2007, Boutros et al. 2011).

Viena no galvenajām šo analīžu funkcijām ir smadzeņu darbības izprašana un katra smadzeņu apgabala specifisko funkciju noteikšana. Tāpēc 1942. gadā K. Motokava (K. Motokawa) izveido pirmo smadzeņu EEG karti. Šo ideju 1978. gadā pilnveidoja R.A. Ragots (R.A. Ragot) un A. Remonds (A. Remond). Viņi sāk smadzeņu EEG lauku kartēšanu. Pamatu šai kartēšanai 1909. gadā radīja vācu anatoms Korbinians Brodmanis (Korbinian Brodmann). Viņš, pētot smadzeņu histoloģiskos preparātus, sadalīja smadzenes laukos. Katram laukam ir sava raksturīgā neironu veidu un slāņu struktūra.

Ar šo karšu un EEG aparatūras palīdzību ir iespējams noskaidrot, kurās smadzeņu garozas daļās atrodas konkrētas informācijas (piemēram, skaņas) analīzes lauks. EEG kartes nesakrīt ar Brodmaņa laukiem, jo bieži vien par konkrēta stimula apstrādi ir atbildīgais reģions EEG kartē atbilst vairākiem Brodmaņa laukiem (Cacioppo et al. 2007).

Ar EEG analīzēm ir iespējams diagnosticēt dažādas slimības, kurām ir raksturīgas EEG struktūras izmaiņas. Šādā veidā ir iespējams diagnosticēt, piemēram, epilepsiju, Parkinsona slimību, kurlumu, histērisko aklumu, smadzeņu audzējus u.c. slimības. Ar šo analīžu palīdzību ir iespējams noteikt, piemēram, kādas psihotropās vielas vai medikamentus ir lietojis pacients, neveicot asins vai urīna analīzes (Berger 1973, Cacioppo et al. 2007, Boutros et al. 2011).

Šo metodi arī ir iespējams pielietot reālajā laikā noskaidrojot konkrētu stimulu, piemēram, gaismas vai skaņas iedarbību uz smadzeņu elektrisko aktivitāti (Cacioppo et al. 2007).
[UZ AUGŠU]