Augu un dzīvnieku izplatīšanās

Dabiskā izlase

Lai izdzīvotu, organismiem ir nepieciešamas tādas īpašības, kas ļauj sadzīvot ar vidi, kurā tie mīt. Tiem jābūt norūdītiem pret laika apstākļu svārstībām, jāspēj nodrošināt sevi ar pārtiku, lai sasniegtu vairošanās vecumu, un jācenšas nezaudēt reakcijas asumu.

Cilvēka iejaukšanās dabas vidē maina tajā mītošo organismu dzīves apstākļus. Pesticīdu izmantošana lauksaimniecībā vai medikamentu lietošana zivkopībā ietekmē visu to organismu eksistences apstākļus, kuri nonāk saskarē ar šīm vielām. Atbildes reakcija ir atkarīga no vielu koncentrācijas vidē, kā arī no konkrēto organismu jutīguma.

Organismi, kuri izdzīvo un vairojas, ir atkarīgi no tiem jaunizveidotajiem pielāgojumiem, kas nepieciešami, sastopoties ar vides dotajām iespējām, izaicinājumiem un briesmām. Labvēlīgi pielāgojumi izpaužas dažādi. Piemēram, kā spējas iegūt vairāk un labāku barību, izvairīties no ienaidniekiem, izturēt nelabvēlīgus klimatiskos apstākļus u.c.

Dabiskā izlase ir process, kura rezultātā dabā izdzīvo un atstāj pēcnācējus galvenokārt tie īpatņi, kuriem ir noteiktas, vides apstākļiem piemērotas, derīgas iedzimstošas izmaiņas.

Izlase sākas populācijā. Jo daudzveidīgāka ir populācija gēnu kombināciju un organismu ārējo pazīmju ziņā, jo efektīvāk tajā darbojas dabiskā izlase.

Pēdējā laikā ir atklātas pret indīgām ķimikālijām izturīgas dažādu sugu kaitēkļu un ērču populācijas, kuras agrāk no ķimikālijām gāja bojā. Šādu populāciju parādīšanās ir izskaidrojama ar mutācijām, iekšsugas cīņas saasināšanos (saasinoties cīņai ar nelabvēlīgiem apstākļiem) un dabiskās izlases iedarbību. Indīgās ķimikālijas uz populācijas īpatņiem iedarbojas neviendabīgi, jo dažiem no tiem laika gaitā rodas mutācijas, kas veicina izturības paaugstināšanos pret nelabvēlīgu faktoru, piemēram, indi. Īpatņiem krustojoties, šīs mutācijas izplatās populācijā, bet dabiskā izlase tās saglabā, un galarezultātā rodas jauna populācija, uz kuru attiecīgā indīgā ķimikālija neiedarbojas. Populācijā notiek to īpatņu atlase, kuriem ir auglīgāki pēcnācēji. Izlasei vienmēr ir virzošs raksturs, tā pilnveido organismu pielāgošanos eksistences apstākļiem.

Mainoties vides apstākļiem, priekšrocības ir tiem īpatņiem, kuriem ir jaunajos apstākļos derīgas mutācijas. Šie īpatņi no paaudzes paaudzē labāk izdzīvo un vairojas, bet pārējie izlasē iet bojā. Nelielās okeānu salās, kur valda stipri vēji, Č. Darvins atrada galvenokārt kukaiņus bez spārniem un garspārnainus kukaiņus. Šajās salās varēja paglābties un vairoties kukaiņi ar gariem spārniem, jo tie spēja pretoties vējam, vai arī tie, kuri vispār nepacēlās gaisā, bet slēpās spraugās. Īpatņus ar vidēji attīstītiem spārniem vējš aiznesa okeānā, un tie gāja bojā. Debesbraukšanas salā, kas no visām pusēm pakļauta vējam, nav neviena koka. Tas pats vērojams Kargelena salā, kur gandrīz visi augi ir ložņājoši, bet pats lielākais tikko sasniedz 1 m augstumu. Daudzi augi veido blīvus velēnu spilvenus.

Dabiskā izlase darbojas lēni un aptver abu dzimumu īpatņus jebkurā vecumā un ir galvenais evolūcijas procesa virzītājspēks. [2]